Nav tā, ka es neapjēgtu, cik nopietns ir Āfrikas cūku mēris, kuram pasaulē nav ārstēšanas. Tomēr, ja man būtu jāraksta par to romāns vai jātaisa filma, tad, ņemot vērā epizodes no citzemju prakses, žanrs būtu – traģikomēdija.
Traģēdija ir tas, ka šī sērga apsēdusi divas Latvijas kaimiņvalstis – Krieviju un Baltkrieviju. Traģēdija ir tas, ka mēris konstatēts desmitos Krievijas federālo subjektu un jau sagādājis Krievijai 30 miljardus rubļu zaudējumu (2012. gada dati). Vairākums mēra piemeklēto apgabalu atrodas Krievijas Eiropas daļā. Traģēdija ir tas, ka galvenais šīs sērgas ierobežošanas līdzeklis ir cūku piespiedu izkaušana (līķu, arī kūtsmēslu, barības palieku, izmantotā inventāra… sadedzināšana u.tml.). Pēc karantīnas mēneša cūku audzēšanu konkrētā vietā varot atsākt ne agrāk kā pēc gada (Spānijas avots vēsta, ka tad, ja iespējamie pretlīdzekļi netiek lietoti laikus, cūkkopība šādās vietās var būt pamirusi uz 15 gadiem).
Cūku mēra parādīšanās var ietekmēt, piemēram, attiecīgās valsts graudu un gaļas pārvadājumus, pārtikas produktu eksportu. Tā ir traģēdija. Un kas tik vien pārnēsā šo vīrusu... Putni, grauzēji, asinssūcēji kukaiņi, transporta līdzekļi, pārtika, ūdens, drēbes… Pērn Ukrainā, Zaporožjes apgabala Piejūras rajonā, tika konstatēts, ka vīrusu ievazājuši tūristi. Vairākos Krievijas apgabalos pieņemts lēmums triecientempā samazināt mežacūku skaitu. Citviet aizliegts sūtīt pa pastu speķi. Lukašenko savējos mierina, ka mēris nav nacionāla traģēdija, ka vīruss iet bojā 60 grādu temperatūrā. Diezgan iedabūt to dušā. U. tml. 2012. gadā Krievijā cūku mēra izcelsmei (pirmoreiz mēris konstatēts 1903. gadā Dienvid-āfrikā, Krievijas jaunākajā vēsturē – 2007. gadā Čečenijā, Šatojas aizā mežacūkām) veltītā pētījumā konstatēts, ka 2% gadījumu cūka aplaidusi cūku, 3% gadījumu vīruss nācis no apkalpojošā personāla, 6% – pārnēsātāji bijuši transporta līdzekļi, 6% – mežakuiļi, 55% – inficēti pārtikas produkti, 28% – infekcijas avots nav noskaidrots.
Savukārt viela traģikomēdijai ir, piemēram, tas, ka mēris tiek izmantots par ieroci lielo kompleksu cīņā ar privātām palīgsaimniecībām. Tiek apgalvots, ka 90% gadījumu mēris piemeklē palīgsaimniecības. Oponenti teic, ka tāds apgalvojums apliecina gribu tikt galā nevis ar mēri, bet ar mājsaimniecību cūkām. Traģikomēdijas vērts ir tas, ka cūkas pirms sadedzināšanas tiek tikai iemidzinātas, bet miegazāles taupītas un tāpēc gadās pieredzēt (Voroņežas apgabals), kā degošas cūkas rāpjas laukā no bedres un, šausmīgi kviekdamas, skrien pa lauku. Cilvēki histērijā. Cilvēkus ķer insults, viņi lien cilpā tāpēc, ka viņu cūkas tiek iznīcinātas, nenoskaidrojot, vai tās inficētas. Cilvēkus var saprast, jo daudziem cūku zaudēšana nozīmē iztikas avota zaudēšanu. Kompensācijas nenosedz pat cūku uzturēšanas izdevumus un nav pietiekamas saimniecības pārprofilēšanai, pat ja tādas iespējas pastāv. Cilvēki sagaida cūku iznīcinātājus ar mietiem un dakšām. Nelaiž mājās veterinārārstus. «Puisīti es nenokāvu. Jo es jau meitenīti nevaru sev piedot. Raudu katru dienu. Mūsu cūkas – tās taču nav kompleksās, tās ir cūkas, kuras mīl. Tās ēd no rokas kā ģimenes locekļi,» raksta krievu sieviete. To var saistīt ar tumsonību, un situācijas noklusēšana vai slēpšana tiešām ir novedusi atsevišķas vietas kritiskā stāvoklī. Tomēr, lasot dažādus mēra stāstus, šķiet, ka ļaužu pretestības pamatā ir varas apiešanās ar viņiem. Ārpus karantīnas zonām pieredzētā attieksme: «mēra te vēl nav, bet tas vienalga būs, tāpēc cūkas jāiznīcina šā vai tā», cilvēku bailes, varas presings… padara varas un cilvēku attiecības no saprātīgām par traģikomiskām. Negribētos piedzīvot ko līdzīgu Latvijā.
Ne man spriest, cik efektīvs cūku mēra pretlīdzeklis varētu būt žogs gar Baltijas valstu un Polijas austrumu robežām. Taču žogu vienu pašu es uztveru kā traģikomisku elementu. Kā simbolu plašā nozīmē. Ja nemaldos, saistībā ar cūku mēri jau pastāv, piemēram, komplekss ES un Ukrainas sadarbības plāns. Ja draudi ir nopietni, kāpēc neizvērst šo plānu gan telpiski, gan saturiski? Ir žogs vai nav žoga, sadarbībai šādās lietās jāpastāv arī pāri tam. Bet, ja ir tikai žogs, ideja gūst tādu pašu ietilpību kā Berlīnes siena. Kad žogs arī zaķīti uzskata par cūku un liek tam pierādīt, ka viņš nav cūka.