Acīmredzot ir parocīgi runāt par Eiropas vērtībām pastarpināti. Abstrahēt tās. Jo tad viegli uzmesties par šo vērtību priekšnieku, privatizēt to interpretācijas. Distancēt runas no vērtību prakses konkrētā vidē.
Acīmredzot ir izdevīgi no Eiropas vērtībām te taisīt nesasniedzamu komunismu (kas arī ir Eiropas vērtība). Jo tad divkosībai un dubultstandartam itin viegli piebāzt šīs vērtības ar «zirga gaļu» (piedodiet, zirgi!), ar vērtību jēgai svešām interesēm. Iekopt nevis vērtības, bet (vērtību vārdā) uztiept intereses.
Turklāt – mēs arī esam eiropieši. Tas nekas, ka pāris paaudzes bijām politiski izolēti. Gadsimtu gaitā mēs esam transformējuši Eiropas universālās vērtības savā unikālajā kultūrā, pielāgojuši savai būšanai, padarījuši par savu tikumu. Mums šīs vērtības nav nekāda jauna atklāsme. Tādēļ nav saprotams, kādēļ mēs – eiropieši – pēkšņi izrādāmies tā kā distancēti paši no savas Eiropas pieredzes. Izrādās, lai tiktu klāt Eiropas vērtībām, mums atkal vajadzīgi misionāri, jauni krustneši, jo mūsu pašu sajēga nekotējas. Vai arī tā nav kādam citam izdevīga. Lai tiktu pie Eiropas vērtībām, mums sava unikalitāte jātur melna, maziņa un atpalikusi. Kāpēc? Latvija ir mūsu pasaules un Eiropas centrs. Kādēļ mums tas jāpārvieto ārpus sevis? Varbūt mēs to varētu darīt kādas augstākas šo vērtību kvalitātes vārdā. Pagaidām tāda kvalitāte (ideja) Eiropā nav redzama. Prioritāte ir horizontālas manipulācijas, kuras pamatā tikai izmanto vērtības, degradē tās, un kurām nerūp atbilst šo vērtību jēgai. Paši vērtību sludinātāji veic ar šīm vērtībām nesavietojamas darbības gan Latvijā, gan citur Eiropā.
Arī tāpēc Imants Kalniņš (NRA,18.01.2013) un Kaspars Dimiters (NRA, 5.02.2013.) Latvijas dēļ (kā daudzi pirms viņiem Eiropas dēļ) raksta, ka vērtību sistēma, kuru propagandē Rietumu civilizācija, ir pilnībā bankrotējusi, bet Ilmārs Latkovskis (NRA,7.02.2013.) uzstājas kā Eiropas vērtību brendu advokāts. Protams, vērtības pašas par sevi negaist, bet apiešanās ar tām panākusi, ka šīs vērtības vairs lāgā neiedvesmo ļaudis ne politisko sistēmu transformācijai cilvēku dēļ, ne publiskās dzīves organizācijai atbilstoši to jēgai. Pat demokrātija tiek interpretēta ne jau saskaņā ar definīciju, bet saskaņā ar to, kāda kuram lēmumu pieņēmējam lokāla vajadzība. Šīs vērtības ir Eiropas mantojums, bet nez vai šobrīd tās ir Eiropas (politiskās) kultūras zīmes. Turklāt man šķiet, ka apzināti tiek izskausta tāda Eiropas vērtība kā ticība. Ne tikai Tam Kungam, bet sev, līdzcilvēkiem, nācijai, valstij,… Unikālo vieglāk unificēt.
Bet kultūra pastāv darbībā. Ja neviens nemīl, nenīst, nejūt Latvijas kultūras kanonu, ja neviens par to nestāsta un nedomā, tad tas kultūrā nepiedalās. Darbība atklāj, cik «zirga gaļas» esam sastūķējuši tajā, ko deklarējam kā vērtību. Cik lielā mērā liekuļojam, izlikdamies, ka mūsu darbība uztur vērtības kā tīru mantu.
Turklāt man šķiet, ka šodienai tiek piedāvāts vērtību karnevāls. Neatbilstība lomām. Visbiežāk jaunie misionāri saistībā ar Eiropas vērtībām piesauc Lielo franču revolūciju un apgaismības laiku. Varētu priecāties, ja šie misionāri būtu apgaismības laika enciklopēdisti. Jo tad viņu vēstījumu noteiktu gars, prāts un ticība. Bet vai tad mūsdienu eiropietis savā pamatmasā vairs ir gara tuvinieks apgaismības laika eiropietim? Kāds sakars patēriņa uzbudināšanai domāto mākslīgo vajadzību ražotājiem ar apgaismības laika enciklopēdistiem? «Tautu pavasaris» – 1848. gada revolūcija deva Eiropai tādu vērtību kā nāciju tiesības uz pašnoteikšanos. Šīs vērtības demontāža pašu varas izpildījumā Latvijā šķiet acīmredzama. Tāpat kā vēl vienas vērtības – sociālas valsts (sociālās atbildības) demontāža. Pat Eiropas Sociālo hartu vara nav spējīga ratificēt kā pienākas.
No visām Eiropas vērtībām Latvijā pēdējos gados visproduktīvākā bijusi giljotīna. Personības brīvība pagaidām tiek lietota pamatā horizontāli. Lielā mērā tas tā ir tāpēc, ka politika vēlas, lai cilvēku pamatmasa paliek iesprostota žurku skrējienā (nauda–maksājumi–atalgojums–maksājumi…) un savās nākotnes izredzēs nepaceļas virs tā. Neiecietību pret citādu domāšanu kopj gan vara, gan partijas. Liberālisms netraucē Eiropas varai domāt par totālas kontroles sistēmu. Kāda brālība, ja pat varu uztur nebrālība? Bet giljotīna savu veikusi godam. Ne kara, ne mēra, ne arī nepaciešamas nabadzības, bet daži simti tūkstoši galvu no valsts aizripojušas. Giljotīnu darbina arī tās politiķu godātās «vērtības» (viendzimuma laulības…), kas izslēdz nākotni, gādā par ālavību.
Dīvaini, ka mūs (atkal) aicina nevis uz vērtību praksi, bet pasīvu to pielūgšanu. Prakses dēļ jau sen būtu gādāts par politiku, kas nodrošina optimālu kompromisu, līdzsvaru starp tādām vērtībām kā individuālisms un solidaritāte, brīva konkurence un sociālā aizsardzība, ticība un prāts, tirgus un valsts loma, nacionālā identitāte un nepieciešamība uzturēt vienotu civilizācijas centru…
Vēl te kaut kur esot tāda Eiropas vērtība kā tiesiskums. Kaut kur varbūt ir. Bet nez vai vērtības, kuras raksturo valsts iekārtu, var vienā vietā būt, citā nebūt. Nez vai var būt grūts tikai sievietes vēders, bet viņa pati ne. Mums tostarp ne tik vien kā visi nav vienādi likuma priekšā, bet varai turklāt šķiet pilnīgi pieļaujams, ja par atbildīgo top nevis vainīgais, bet godprātīgs malējais (kaut vai savus rēķinus samaksājis dzīvokļa īpašnieks).
Liekulība un divkosība patlaban iztaisās par populārākajām Eiropas vērtībām Latvijā. Vienkārša ilustrācija. Pagaidām mums nepatīk, ja kāds sagraiza gleznas. Taču mums vairs nav nekas iebilstams pret to, ka mākslas filmas tiek vienā laidā piestūķētas ar «zirga gaļu» (reklāmu). Normāla situācija (mākslas darbs bez iestarpinātas reklāmas) tiek pasniegta kā «dāvana» . Tā ir kultūras atrofija. Mākslas darbs tiek izmantots kā ar to nesaistītu interešu transporta līdzeklis. Līdzīgā garā tiek izmantotas Eiropas vērtības. To brendi (zīmoli, uzlīmes) top svarīgāki par pašām vērtībām. Jo attaisno surogātus un viltvārdību. Protams, «iepriekšējā kultūra pakāpeniski top par drazu kaudzi un pēc tam par pelnu saujiņu. Taču gars lido virs pelniem» (L. Vitgenšteins). Lūk, tad, kad redzēšu, ka politikas gars tiešām lido virs tā, ko politika šodien padara par pelniem, kad redzēšu, ka arī mūsu gars lido virs tā, tad varbūt kaut kādā mērā pieļaušu, ka ImKa un Kaspars satraucas par pārejošo. Nevis par nākotni. Pagaidām no laika atpaliek tie, kuru gars nelido.