Tikai Latvijas Labklājības ministrijai un dažiem fiskālai ideoloģijai pakalpīgiem ekspertiem varēja iešauties prātā, ka attieksme pret izdienas pensijām saistāma nevis ar konkrētu profesiju loku, bet ar visu nodarbinātības lauku.
Tikai cilvēki, kuri, būdami atbildīgos amatos, nespēj nodrošināt cilvēka pozitīvas darbības, esības vidi ar to veicinošu politiku un resursiem, var likties nezinām, ka vārdi ekspluatācija un ergonomika nenozīmē vienu un to pašu.
Psihofizioloģiskos, sensomotoriskos, enerģētiskos, antropometriskos… apsvērumus, kuru dēļ noteiktās profesijās pēc noteikta darba laika un (vai) zināmā vecumā tiek piešķirtas izdienas pensijas, nav pamatojuši politiķi vai ierēdņi, bet nopietni zinātnieki. Šo pamatojumu katrs (ne tikai ministri) var ļoti ātri atrast.
Turklāt LM tiešām esot «padziļināti pētījusi izdienas pensiju vēsturisko attīstību un teorētisko pamatojumu». Kāpēc tad Ilze Viņķele neizmanto šo pamatojumu, bet kā diletante «tic» – izdienas ilgumu var par dažiem gadiem palielināt visās profesijās? Man, izmantojot šo pamatojumu, šobrīd būtu vieglāk argumentēt, kāpēc mūsdienās bez izdienas pensijām varētu iztikt diplomāti vai militārpersonas, kuras nav saskārušās ar ekstrēmām situācijām, nekā, piemēram, paskaidrot, kāpēc 1993. gadā Latvija atteicās no izdienas pensijām skolotājiem. Atsaucoties uz «teorētisko pamatojumu», man šķiet, ka tas (sevišķi runājot par specskolu, bērnu namu… pedagogiem) bija stulbs gājiens.
Nav saprotams, kāpēc vēsturisko attīstību un teoriju apguvušās Latvijas amatpersonas pamato izmaiņas pieejā izdienas pensijām (un arī vecuma pensijām) ne tik daudz ar izmaiņām cilvēka un kolektīva, cilvēka un vides (tostarp instrumentu, mašīnu, tehnoloģiju), cilvēka un sistēmas (tostarp veselības, ekoloģijas, nozares…) attiecībās, cik ar nespēju veikt savus, varas pienākumus. Ja vara ne finansiāli, ne tehniski nespēj uzturēt sociālās apdrošināšanas, izdienas pensiju nosacījumus atbilstoši zinātniski pamatotiem kritērijiem, tad jārunā par politikas mazspēju. Ja varas sistēma «nespēj nodrošināt labas algas», ja tā nespēj pārvarēt demogrāfisko depresiju, gādāt par pozitīvām antropoplūsmām, ja valstij trūkst līdzekļu nācijas pastāvēšanai stratēģiski svarīgām lietām, tas nozīmē, ka vara nespēj veikt savus pienākumus. Reālas iespējas «cilvēkiem pārkvalificēties un atrast sev citu darbu» (E. Voļskis) varai jānodrošina pirms, nevis pēc lēmuma par izmaiņām pensiju sistēmā. Starp citu, kāpēc vara grasās maksāt izdienas pensiju 50% no vidējā pēdējo piecu gadu darba ienākuma, nevis 66%, kas būtu Eiropas standarts? Kāpēc LM nav parūpējusies, lai šis standarts Latvijā būtu sasniegts? Cik ilgi vēl varas bezrezultativitāte tiks uzdota par objektīvu, fatālu situāciju? Ar to nedrīkst samierināties.
Protams, izdienas pensija nav svētā govs. Mainās veselības aina, darba tehnoloģijas, cilvēki… Un izdienas vecums nav arī pātaga, ar kuru cilvēku dzīt projām no darba. Valstij būtu jāstimulē viņa griba dienēt. Taču – nevis ar kalpību un ekspluatāciju veicinošiem trikiem, bet ar atbalsta sistēmu, kura reāli vairo un saglabā konkurētspēju līdz sirmam vecumam. Es neesmu mērījis krēslus filharmonijā. Bet pirms vairākiem gadu desmitiem es mērīju mēbeles projektēšanas birojos, mērīju iekārtas, apgaismojumu u.tml. šūšanas fabrikās. Mans secinājums bija: ražošanas vide tiktāl neatbilst cilvēkam, ka jādomā par izdienas sliekšņa pazemināšanu vai noteikšanu tekstilrūpniecībā. Jo pārāk daudz it kā pieredzējušu cilvēku elementāri nevelk. Tāpēc man šķiet, ka es kaut cik saprotu Liepājas simfoniskā orķestra vadītāju Uldi Lipski: «Mēs te piedzīvojam daudzas klusas traģēdijas, kad cilvēks, kuram tuvojas 50 gadu vecums, apzinīgi veic savus pienākumus, bet jaunie var labāk par viņu. Viņam katra diena orķestrī sagādā ciešanas. Cilvēks mēģina turēt līdzi, bet reakcija palēninās. Ne visiem, bet daļai. Atņemot šo cerību laikus aiziet pensijā, gaidīt, kad tevi izmet kā suni, tad drīz būs tā, ka Latvijas dzimšanas dienas koncertā spēlēs vjetnamieši, poļi, čehi.»
Normālā situācijā tieši profesijas raksturs un cilvēks, viņa izvēle, nevis varas direktīva, ir šajās lietās primāri. Turklāt – cilvēks nav mašīna. Viņš nav mērāms ar standarta lineālu. Sociālais statuss, darbs, kurā pavadīts mūžs, vairumam ir būtisks. Jā, katram, vai tas spēlē orķestrī, dienē policijā, ir ugunsdzēsējs vai pat žurnālists, pienāk laiks, kad konkurētspēju vairs nevar uzturēt ar pieredzi vai kādām tehniskām ierīcēm. Tomēr būtu vēlams, lai arī izdienējis cilvēks turas lepns par saviem mūziķa, policista vai ugunsdzēsēja gadiem. Tāpēc konkurētspējas zudums nedrīkst būt iemesls cilvēka statusa degradācijai, sociālam pazemojumam. Turklāt profesionāļi pamatojuši: ja pārkvalificējies cilvēks jauno darbu uztver kā jūgu, viņš nav ekonomiski izdevīgs. Tāpēc – kur var apskatīt to politiku, kura, tuvākā nākotnē atsakoties no izdienas pensijām vispār, garantēs attiecīgo profesiju pārstāvjiem pārkvalifikāciju un jaunu darbu nevis kā robotiem, bet kā cilvēkiem? Šīm garantijām jābūt pirms lēmuma par izmaiņām pensiju sistēmā.