Es esmu pret eiro galvenokārt tāpēc, ka man nav pārliecības, vai sulaiņi, kuri atdevuši daļu pašnoteikšanās, spēj sarunāties kā līdzvērtīgi ar mūzikas pasūtītājiem. Turklāt man šķiet, ka mūsu sulaiņi spītīgi izvairās skart politisko kontekstu, kurš mūzikas pasūtītājiem liekas arvien aktuālāks.
2012. gada 9. martā ES ārlietu ministru sanāksmē Vācijas ārlietu ministrs teica, ka jāuzlabo lēmumu pieņemšana Eiropas Savienībā. Mediji rakstīja, ka Vācijas ministrs grib jaunu konstitūciju. Problēmas izpētei nodibinātās darba grupas (Study group for the future of Europe) jūnijā izdotajai preses relīzei sekoja mediju virsraksti Desmit dalībvalstis grib Eiropas savienotās valstis. Tika sagatavots un nosūtīts ES vadībai plāns, kā transformēt Eiropas Savienību Eiropas valstī. Nacionālo valstu valdību dominēšana esot jāizbeidz, un lielāka teikšana jādod EK. Septembrī parādījās šīs desmit ārlietu ministru grupas Eiropas nākotne gala ziņojums. Tas ir gana diplomātisks un apraksta pamatā iespējas. Ja mēs darītu tā un šitā, tad mums varbūt izdotos panākt šo un to. Tur teikts: «Ekonomiskās un monetārās savienības nostiprināšana ir absolūta prioritāte.» Un tad: «Mēs uzskatām, ka pēc tam, kad eiro krīze būs pārvarēta, ir nepieciešams uzlabot arī Eiropas Savienības funkcionēšanu kopumā.» Tajā pašā laikā konkrētāk savu viedokli par ES stāvokli pauda Manuels Barrozu: «Mums jāvirzās uz nacionālo valstu federāciju. Tas mums ir nepieciešams. Tas ir mūsu politiskais apvārsnis. Tas ir tas, kam jākļūst mūsu scenārijam tuvākajos gados.» Šī nav konteksta analīze. Šis ir tikai viens no daudziem politisko (!) kontekstu, tendenci veidojošiem, raksturojošiem piemēriem.
Tas minēts, lai skaidrāks kļūtu jautājums: kāpēc Latvijā, runājot par eiro ieviešanu, problēmas politiskais konteksts top no varas puses apiets, padarīts aptuvens ar vārdiem «solidaritāte», «veicināt integrācijas procesus» u. tml.? Kāpēc netiek atbildēts – vai tiešām šīs savā konkurētspējā tik dažādās eirozonas valstis spēs noturēt monetāro savienību tikai ar tirgus mehānismiem? Izskatās, ka komponists Imants Kalniņš šīs konteksta lietas jūt (!) labāk, nekā tās zina (!?) baņķieris Ilmārs Rimšēvičs un premjerministrs Valdis Dombrovskis. Lai arī par Eiropas politisko kontekstu pamatā izteikušies politiķi un ekonomisti. Tostarp visai autoritatīvi. «Tirgus labklājība visumā ļāva saglabāt politiskās struktūras nemainīgas. Pēc 2008. gada tādas stabilitātes vairs nav. (..) Pārlieka tirgus analīzes kvantifikācija, kurā primārie politiskie apsvērumi tika ignorēti, padziļināja tirgus svārstības. (..) Tas, kurš neapzinās Eiropas Savienības patieso politisko iedabu un koncentrējas tikai uz tās ekonomiskajiem nolūkiem, nesaprot, kā ES darbojas.» (Dž. Frīdmans.) Decembrī notika viens no produktīvākajiem ES samitiem krīzes laikā. Bet arī tur tika runāts, ka Eiropa ir samērā nevadāma un bez politiskiem secinājumiem iecerētais banku kontroles mehānisms un to glābšanas kārtība nevar būt ilgstoši. Tad kāpēc oficiālajai Latvijai šķiet labāk izvairīties no sava, skaidra politiskā konteksta redzējuma? Varbūt tā vairos investīcijas? Pērn investīciju fonda Moore Capital Management vadītājs atdeva ceturto daļu viņa rīcībā esošo kapitālu (ap 2 miljardi USD) investoriem tāpēc, ka prognozēt situāciju ES neesot iespējams. Šā soļa vērtētāji atzina, ka tas noticis pamatā politikas, nevis tirgus dēļ. Tad kāpēc oficiālā Latvija izvairās paskaidrot, kā ekonomiskās un monetārās savienības nostiprināšana iztiks bez ES politiskas transformācijas? Kāpēc būtu labāk atdot suverenitāti «būtībā vācu struktūrai» (Dž. Frīdmans, Stratfor)? Bet, ja Latvija valsts neatkarībai liktenīgās transformācijās neielaidīsies, tad tas tā arī jāpasaka. Ja ielaidīsies, tad kādās un cik dziļi? Ja tas netop sabiedrībai atbildēts, tad apspriest Eiropas lietas uz Briseli brauc sulaiņi. Kā tur pasvilps, tā darīsim. Ja liks visas 27 ES zvaigznes saliet vienā, saliesim…
Vislabāk šo sulainību eiro kampaņas laikā attēloja karikatūra nedēļas izdevumā Ir. Tajā viens sirpjāmurots kantainītis un matrjoška turēja lozungu «Lata aizstāvji». Konteksts pie vienas vietas. Pārvietojiet šo pašu karikatūru uz deviņdesmito gadu sākumu un nolasiet tur šādus lata aizstāvjus. Nebūs liels brīnums, ja pēc dažiem gadiem šis pats izdevums publicēs karikatūru, kurā puisis ar rubli zobos un meiča kokošņikā turēs lozungu «Latvijas valsts aizstāvji». Lata nesaturēšana būtu sekundāra, atmetot dažas kultūrvēsturiskas izjūtas, bezmaz tehniska problēma, ja vien politiķi te nesirgtu ar Latvijas nesaturēšanu.