Pagaidām nav īsti skaidrs, ar ko politiskā vide, kura kritizē, teiksim, Edmunda Sprūdža vai Roberta Ķīļa piedāvātās idejas, ir savā zināšanā pārāka par šiem ministriem. Ja Edmunda Sprūdža vadītajai ministrijai (tieši Sprūdža vadītajai ministrijai, nevis Sprūdžam kā vienpatnim) diezgan bezkaunības piedāvāt Saeimai nesagatavotus un pienācīgi nepamatotus lēmumus, tad tas nozīmē, ka pirmām kārtām ir apšaubāma VARAM kadru un tikai pēc tam tās politiskā vadītāja kompetence.
Tā ir viena lietas puse. Bet – pašvaldību deputātu skaita samazināšana tiek politiski zelēta jau mēnešiem. Cik ilgs laiks politiķiem nepieciešams, lai profesionāli novērtētu piedāvāto ideju, lai aizsūtītu Sprūdžu mājās uz ministriju pienācīgi sagatavoties? Kāpēc lieki jātērē nodokļu maksātāju nauda? Jo lēmums veidot darba grupu, kura analizēs deputātu skaita izmaiņu vajadzību lielajās pašvaldībās, nozīmē, ka koalīcija (!) atļāvusies piedāvāt Saeimai ideju, kurai, izrādās, nav pat pienācīga analītiska pamatojuma. Brāķi. Nav brīnums, ka politiķu savstarpējā polemikā (interviju kopums, debates u. c.) līdzīgi kā tīmekļa parazītu polemikā valda nevis tēmas iztirzājums, bet personas un iekšējo attiecību intriga. Tas, protams, dara skaidrāku kādai politikai šie ļaudis ievēlēti. Ķēkšu politikai.
Un kāpēc īsti jāsamazina deputātu skaits mazajās pašvaldībās? Kādu summāro politisko, ekonomisko efektu tas dos? Kādā laikā? Uz to Saeimai, kura pieņēma šo svarīgo lēmumu, atbilžu nebija. Ja šo atbilžu nav, Saeima tikai skaļi pārbīda mēbeles no viena valsts kakta otrā.
Lai arī pārstāvības demokrātija valstī pastāv formāli. Faktiski ir priekšnieku demokrātija. Līdz ar ievēlēšanu tā dēvētie tautas pārstāvji un kalpi to vairākumā sajūtas kļuvuši priekšnieki. Tie attiecīgi zīmējas un rīkojas. Sprūdžam ne bez pamata varēja šķist, ka visi šie deputātiņi pēc būtības ir tikai birokrātijas piedeva, tās aklā zarna. Nevis valsts varas, politiskā režīma pamats, bet vārda «demokrātija» attaisnošanai nepieciešama formalitāte, kura reāli nenodrošina ne atgriezenisko saiti starp varu un ļaudīm, ne iesaista pilsoņus lēmumu pieņemšanā, ne gādā, lai varai var uzticēties. Lai arī tas ir deleģēto cilvēku pienākums gan Saeimā, gan novados. Sprūdžs ne bez pamata varēja domāt: ja jau pie mums te šitā, ja deputātu kvantums neīsteno pārstāvību pēc būtības, priekš kam viņi? Atstāsim kaut kādu no pirksta izzīstu minimumu par prieku Eiropā tīkamai retorikai, bet paši konsekventi tuvināsimies priekšnieku demokrātijai pēc būtības. Nav ko liekuļot. Mainīt ūdeni demokrātijas vanniņā Sprūdžs acīmredzot nejutās spēcīgs, tādēļ piedāvāja Saeimai izliet daļu politiskā bērna. Saeima, kura demokrātiju izprot tieši tāpat kā Sprūdžs, to bez pamatojuma daļēji akceptēja.
Lai arī, ja mēs vēlamies aktīvu sabiedrību, sabiedrību, kura regulē varu, politiski pārstāvība būtu jāizmanto sabiedrības iesaistīšanai, norūpēšanai ar kopīgo, cik tik iespējams plaši. Un vispirms tieši vietējos līmeņos, kur kopīgais ir konkrēts un taustāms. Taču, lai tā notiktu, nepieciešami ieinteresēti līderi. Diemžēl līderu nav. Ir priekšnieki.
Kāds tad būtu optimāls deputātu skaits? Katras konkrētas pašvaldības līmenī, tas man šķiet samērā vienkārši atbildams jautājums. Taču publiski, ja neesmu palaidis ko garām, nav nācies sastapt kaut cik nopietnu pašvaldību vadītāju pamatojumu, kāpēc tie piekrīt vai nepiekrīt Sprūdža idejām. Tie arī stāv priekšnieku demokrātijas un savas partijas sardzē. Droši vien tie, tāpat kā valdība, ar optimizāciju saprot vienīgi kaut kā samazināšanu. Lai arī, pirms domāt par deputātu vai birokrātu skaitu, ir jābūt skaidrībai par uzdevumu un funkciju optimizāciju. Nez vai te samazināšana vienmēr garantēs lielāku efektivitāti.
Sprūdžs deputātu skaitu droši vien mērījis tieši ar partiju olekti, nevis ar funkciju un uzdevumu novērtējumu. Tostarp arī partijas cer, ka, samazinot pārstāvju skaitu direktīvi, izdosies nostiprināt varu «no augšas uz apakšu». Priekšnieku demokrātiju.