Man Visu Latvijai!TB/LNNK piedāvājums izvērtēt visu ministru darbību šķiet pilnīgi saprotams. Turklāt es to uztveru kā atgādinājumu premjerministram. Jo 5. un 6. Saeimas sasaukumu laikā (varbūt arī pēc tam) tika pausta apņemšanās, ka premjerministrs ik gadu sniegs Saeimai atskaiti par valdības darbu (tātad – vērtēs ministrijas un ministrus).
Tāpat vairākkārt tikusi pausta apņemšanās ik gadu sniegt publisku, detalizētu iepriekšējā gada valsts budžeta izpildes novērtējumu. Ja nemaldos, kaut kas tamlīdzīgs ir noticis reizes trīs. Pamatā valsts galvas atskaitīties tautai nav iemācījušās. Tām labāk padodas svētku runas. Šajā ziņā VL!TB/LNNK ierosinājums man šķiet ne tikai vēlams, bet arī koalīcijai izdevīgs. Jo vairākums cilvēku reālu, godprātīgu varas rīcības pašnovērtējumu uztvers daudz pozitīvāk nekā varas rozīņu atrādīšanu. Mainīt vai nemainīt koalīcijas līgumu – tā jau ir šim vērtējumam pakārtota lieta.
Turklāt valdībai (koalīcijai) pirms pašvaldību vēlēšanām ir nepieciešams sakārtot savu publisko izskatu. Man pat liekas, ka atšķirībā no ministrijām un resoriem valdībā šobrīd neviens par to nerūpējas. Ja iedomājamies, ka valdības kleita šūta no atsevišķu ministriju darbībām, tad diez kāda kopīga dizaina šai kleitai nav. Valdība staigā resoru (ministriju) skrandās. Iespējams, tāpēc, ka Dombrovskis bijis šajā ziņā pārlieku miermīlīgs.
Pirmkārt, valdībā ir vairāki atraktīvi ministri (labklājības, veselības, izglītības, pašvaldību, kultūras…), kuru idejas rada viļņus sabiedrībā, bet kuri nespēj vai negrib skatīt savas idejas pārnozaru kontekstā. Kaut vai samērot tās ar pašu akceptētajām valsts stratēģijām un pamatot to atbilstību likumos fiksētajiem nozaru darbības mērķiem. Tā ir atsevišķa tēma, bet, ja ministru rīcība prasa vispārējā (!) kursa korekcijas, mēbeļu pārbīdīšanu ne tikai vienā nozares istabiņā, tad par to ir laikus jāspriež. Citādi sabiedrībai jauni apgrūtinājumi un jauni burbuļi atkal nāks nez no kurienes. Ministru vērtējums nepieciešams arī šādā kontekstā. Galu galā, ja valdības pašvērtējuma publiskajā telpā nav, tad dominējošs apriori būs kāds cits, pastarpināts vērtējums. Un valdības mēģinājumi to koriģēt vai komentēt šķitīs vien taisnošanās.
Tāpēc, otrkārt, Saeimas partijām jātur prātā, ka ar sabiedrības neuzticēšanos varai var arī spekulēt. Ja valdībā attieksmē pret sabiedrību valda «mēs par jums nedomājam» princips, tad nav sevišķi ko brīnīties, ka sabiedrībā ietekmīgāki ir nevis partiju uzskati, bet šo partiju mīti. Latvijas jauno laiku varas partijas bijušas ļoti slinkas šos mītus laikus koriģēt un ar tiem cīnīties. Vīzdegunība veicinājusi partiju publisko izlaidību. Tostarp man šķiet, ka mīts par Tautas partiju nobeidza Tautas partiju. Mīts par Latvijas ceļu nobeidza Latvijas ceļu. Tas nenozīmē, ka mīti vainīgi. Vainīgas partijas, kuras uzskatījušas, ka publicitātes uzturēšanai reālpolitika nav tas svarīgākais, ka svarīgāka ir kosmētika, kompromats, kontrtehnoloģijas… Mīti darbojušies, bet varas dziesma izrādījusies nodziedāta.
Šīs Saeimas partijas no priekštečiem, manuprāt, neko daudz neatšķiras. No varas zaudējuma tās glābs vien tas, ka patlaban sabiedrībā ir politikas «atjaunojamo resursu» deficīts. Tukšs laiks. Citādi, izrādās, šīs partijas joprojām pašas uzskata, ka to īstenotā reālpolitika nespēj iedvesmot sabiedrību. Kam tad šī politika vajadzīga, ja tā jāaizvieto ar mītiem, kurus mediji cementēs, un tie agrāk vai vēlāk taps par šo partiju kapenēm? Priekš kam Rīgā jārīko skaistumkonkurss vienam krēslam, ja daudz efektīvāka būtu reālpolitisko viedokļu sacensība? Kādēļ varas partiju uztveres mīti ir to kampaņu pamats, bet reālpolitika – vien kampaņu bižutērija? Dombrovska pieminēto eiromītu būtu daudz mazāk, ja pati valdība eiro ieviešanu neuztvertu kā ideoloģizētu kampaņu. Utt.
Man šķiet nebūtiski tas, kādus pārkārtojumus valdībā var radīt VL!TB/LNNK ierosinājums, tas, vai VL!TB/LNNK tos provocē vai ne. Vai tad tie beidzot pārdalīs varu valsts labā? Ideālā variantā es domāju, ka VL!TB/LNNK ierosina valdībai pirms vēlēšanām kaut mazliet nomazgāt kosmētiku, apliecināt, ka valdība ir spējīga ne tikai spēlēties ar mītiem un reflektēt mediju viedokļus, bet arī sniegt skaidru pašvērtējumu.