Nupat izlasīju: «Aizsardzības ministriju satrauc sliktā jauniešu veselība.» Nodomāju – veca ziņa. Bet, izrādījās – mediji šo veco ziņu tiktāl iemīļojuši, ka regulāri pārpublicē teju divdesmit gadus.
Nu atkal vēstīts – viena trešā daļa no tiem, kas pieteikušies dienestam armijā, izbrāķēti veselības stāvokļa dēļ. Sporta skolotāji rakstījuši, ka Latvijā apmēram 70% jauniešu ir veselības problēmas, bet dažs mediķis pieļāvis, ka tikai 10% jauniešu Latvijā varētu uzskatīt par pilnīgi veseliem.
Taču, ja jau Latvijā, piemēram, ir pieņemtas Jaunatnes politikas pamatnostādnes (2009.–2018.), kur jaunatnes veselība deklarēta kā viena no prioritātēm, tad 2012. gadā medijos vairs nebūtu jālasa, ka «jauniešu veselība arvien pasliktinās». Ja sen jau atzīts, ka jaunatnes veselība ir stratēģiska problēma, un sevišķi eiropiešiem patīk sev atgādināt, ka jaunatne ir kontinenta reproduktīvais, intelektuālais, ekonomiskais... potenciāls, tad sen vairs nebūtu medijos jālasa, ka «jauniešu mirstības dinamika ir augoša». Bet, ja Latvijā galvenie jauniešu nāves cēloņi nav vis kāda slimība, bet gan transporta negadījumi un pašnāvības (2010.), tad skaidrs, ka medijos būtu jālasa par pētījumiem, kas veikti ne tikai saistībā ar jaunatnes veselības medicīniskajiem un fiziskajiem aspektiem.
Pasaules veselības organizācijas statūtos veselība raksturota, ne tikai kā slimību un fizisku defektu neesamība, bet kā «pilnīgs fiziskas, garīgas un sociālas labklājības stāvoklis». Šādā kontekstā veselības aizsardzības politika Latvijā, manuprāt, nepastāv. Savukārt jaunatnes politika (vai vismaz demogrāfiskās depresijas pārvarēšanas politika) te arvien nepastāv nekādā kontekstā. Jaunatne, kas vēl mācās, kuras nav darba tirgū, netiek uzlūkota kā valsts resurss. Citādi tā tiktu gatavota kā valsts, nevis slimnīcu resurss.
Bet, ja medicīnas nozare, pieņemsim, kaut cik mērķtiecīgi ārstē kaites, kas saistītas ar jauniešu fizisko veselību, tad kurš īsti gādā par jauniešu kā sociāla kopuma garīgo, intelektuālo, tikumisko, sociālo, psiholoģisko, psihisko… veselību? Skola? Skolai šobrīd jauniešu utilizācijas un komercijas problēmas svarīgākas par audzināšanas problēmām, bet pienākumu sadalījumā starp skolu un vecākiem patlaban svarīgākais ir – kurš ko pirks. Man ļoti patīk tās definīcijas, kuras saista veselību ar attieksmi pret dzīvi, cilvēka pašrealizāciju. Veselība ir «pilnīga cilvēka iespēju aktualizācija vai pašaktualizācija» (A. Maslou). Skolā tostarp māca priekšmetus, bet, spriežot pēc vārdu «darbs», «pienākums», «atbildība», arī «vērtība», «līdzcilvēks», «tauta», «kolektīvs» un citu praktiskā lietojuma skolās, ar dzīvi (pašaktualizāciju) skola jaunos cilvēkus īpaši nenodarbina. Pēc tam lieli brīnumi – ak, no kā tad jauniešu vidē rodas tik liels eksistenciāls vakuums un dažādas atkarības? Toties tad priekšplānā var izvirzīties «cīnītāji» un statistiķi. Ak, jaunieši pārmēru smēķē, ak, mīlas lietās iztiek ar iepirkuma maisiņiem, ak, dzer bez jēgas, ak, trešā daļa tup tīklā un pie televizora vairāk nekā četras stundas dienā, ak, mazāk par ceturto daļu piekopj kādas fiziskas aktivitātes, ak... Skola kopā ar vecākiem mums sagatavojusi ļoti labu cīņas lauku, beidzot mums ir ko darīt, beidzot varam sevi izrādīt, beidzot varam jaunietim likt parādīt pasi.
Pagaidām aizsardzības ministrs var droši atskaņot to pašu, kas saistībā ar jauniešu veselību atskaņots pirms desmit gadiem un vēl senāk. Jo jaunatnes politika (kura Latvijā esot) ražo pamatā sekas, ar kurām «cīnīties», nevis vidi, kurā jauns cilvēks būtu veselības etalons. Tā būs vismaz tik ilgi, kamēr netiks saprasts, ka uz labu veselību var cerēt tad, ja pastāv pilnvērtīga divvirzienu informācijas plūsma (starp paaudzēm, starp varu un cilvēku). Ja tās nav, rodas kroplas subkultūras, nošķirtība, apātija, neirozes utt. Kamēr skola un medicīna būs orientētas nevis uz cilvēku, bet uz patēriņu (pakalpojumu sniegšanu). Kamēr tiks apgalvots, ka patēriņa tendencēm cilvēkā jāvalda pār kreatīvajām. Kamēr jauniešiem pamatā tiks piedāvātas pasīvi izklaidējošas iespējas, nevis nopietnas mērķtiecīgas darbības (ietverot te arī nodarbinātību). Kamēr sliktā sociālajā iedzimtībā (netikums, atkarības) tiks vainoti vai vienīgi bērni, nevis tie, kas šo iedzimtību noteikuši, radījuši tās būtiskos cēloņus. Kamēr netiks atrisināta pretruna starp valsts nepieciešamību orientēt (jaunus) cilvēkus uz ģimeni un valsts sociālo institūtu piekāpšanos to viedokļu priekšā, kas ģimenes lomu degradē. U.tml. Līdz ar citām, arī vairāk tiražētām lietām (fiziskā sagatavotība…), arī šīs, manuprāt, iespaido jauna cilvēka reālo iespēju aktualizāciju. Tātad – veselību.