Saeimas koalīcijas partijas nospriedušas, ka skaistākas par Nilu Ušakovu var būt tikai sievietes. Nevar saprast, vai Saeimas koalīcijas partijas pašvaldību vēlēšanas Rīgā tiešām uztver tik nopietni, kā pašas apgalvo, vai ne.
Šīm partijām liekas, ka Rīgā uzvarēs skaistums. Jo tās, vismaz pagaidām, nav vīžojušas sagatavot savu mēra kandidātu (divu no trijiem, jo Reformu partijas kandidāte vēl nav izteikusies) publiskos uznācienus atbilstoši līmenim, kas Rīgā varētu padarīt šo konkurenci kaut cik produktīvu.
Nils Ušakovs publiski izpaužas galvenokārt saistībā ar Rīgas reālijām, bet Saeimas koalīcijas partiju runasvīri un mēra kandidāti dod priekšroku vispārīgai runāšanai. Vai nu blandās pa mākoņiem, vai arī min atsevišķus faktus, par kuriem jājautā – ja tie ir būtiski, kāpēc Rīgas domes opozīcija nav centusies dabūt tiem tiesisku novērtējumu? Acīmredzot koalīcijas partijas cer, ka Rīgā tām izdosies kā Samsonam atraut kampaņu no zemes un plosīties mākoņos. Manā uztverē tās ir veltas ilūzijas. Šajā gadījumā izšķiroša būs spēja iekarot Rīgu katra pagalma, katra tramvaja un trolejbusa, katra ar PVN apliktās apkures rēķina, katra konkrēta uzvārda (RD amatpersonu prakses novērtējums), katra iespējamā kriminālprocesa līmenī. Jāatzīst, ka RD koalīcijai lielā mērā izdevies pārlikt rīdzinieku attieksmes pārmiju no vispārpolitiskā uz ikdienišķo.
Bet «latviešu» partijas acīmredzot arvien cer, ka tām Rīgā izdosies atkārtot Saeimas vēlēšanās pieredzēto situāciju. Proti, panākt stāvokli, kad Saskaņas centrs un Gods kalpot Rīgai! gan ir nepārprotami vēlēšanu uzvarētāji, taču stabilai koalīcijai tiem pietrūkst pāris mandātu. Uz tādu iznākumu varētu cerēt, ja opozīcija Rīgas domē šajā sasaukumā kaut cik būtu darbojusies, domājot par stratēģiskiem mērķiem. Diemžēl tajā nav neviena paša politiska protagonista, kas spētu radīt vismaz publisku priekšstatu par opozīcijas svaru un autoritāti, vismaz daļā rīdzinieku viest pārliecību, cik tas traģiski, ja Rīga tiešām atņemta Latvijai. Man šķiet, ka tieši RD opozīcijai bija jāsagatavo nevis daži fakti, ko var lietot kā bumbuļus eglītē, bet kampaņas politekonomiskā bāze. Taču šoreiz RD pozīcijas politiskais (!) pārākums pār RD opozīciju šķiet acīm redzams.
Rīgas tautsaimnieciskā vadība man šķiet viduvēja. Nils Ušakovs man nav kulta figūra, par kādu viņu pamatā taisa tieši latviešu, nevis krievu mediji. Daudz svarīgāka un respektējamāka man šajā sasaukumā šķiet SC un GKL! komandas darbība, šīs komandas noteiktā rīcība, kuras samērā labs priekšrunātājs ir Ušakovs. Tāpēc neko daudz nedos kampaņas koncentrēšana pret Ušakovu. Lai arī starp potenciālajiem SC vēlētājiem attieksme pret viņu un SC ne tuvu nav viennozīmīga. Taču šajā (krievvalodīgo) dārziņā lielākas izredzes kaut ko atņemt SC būtu nevis «latviešu» partijām, bet partijai Zarja (Za rodnoi jazik). Jo «latviešu» partijas ar šo auditoriju cilvēcīgu komunikāciju nav meklējušas. Turpretī SC un GKL! šajā Rīgas sasaukumā ir pratušas izmantot varu, lai bez politiskas, ideoloģiskas uzbāzības piesaistītu arī latviešus. Vārdu sakot, vēlēšanu iznākumu Rīgā noteiks nevis SC un GKL! visspēcība, bet konkurentu aprobežotība un tuvredzība.
Vēl tiek cerēts, ka tad, ja Rīgā ar kādu partiju nāktu, teiksim, Inguna Sudraba, tad gan tai būtu izredzes. Paņemsim Sudrabu par svilpi un vinnēsim! Atkal gribas nevis ilgu, pacietīgu darbu, bet brīnumdari. Ne velti Inguna Sudraba Valsts kontrolē veidoja komandu un tagad skatās cilvēkus, no kuriem varētu iznākt komanda, kas patiešām spēj ko izdarīt. Bet viņai jautā – ar ko jūs ielaidīsieties, kam jūs pārdosieties?
Tiesa, ir vēl viens ceļš, kā panākt citu spēku samēru Rīgas varā. Tas iespējams tad, ja vēlēšanu cīņā iesaistās kāds pietiekami autoritatīvs spēks ar pietiekami autoritatīvu līderi, kurš skaidri pasaka – Rīgas labā mēs esam gatavi būt vienā koalīcijā ar SC un GKL!. Taču šāds variants pagaidām nav redzams. Droši vien tas netiek diskutēts ne kā pilsētas tautsaimnieciskās jaudas vairošanas iespēja, ne arī kā taktisks manevrs. Pozas un blandīšanās pa mākoņiem arvien svarīgāki.