Tas taču ir jauki, ka valsts uzņēmumu panākumi ļauj to augšgalam pieņemties treknumā. Tas nozīmē, ka, lai saglabātu harmonisku uzņēmuma figūru, labākas dienas gaida arī speciālistus, katru darbinieku.
Bet, tā kā runa ir par valsts uzņēmumiem un tā kā tie beidzot droši vien iemācījušies strādāt attīstoties, nevis ekspluatējot monopolstāvokļus un izspiežot klientus, prieki gaida mūs visus. Tarifi pazemināsies, pasažieru biļešu cenas taps lētākas, pacientu iemaksas kritīs… Turklāt mūsu valdītāji uzskata, ka pēdējā laikā arī nabagi dzīvo labāk, kādēļ garantēto iztikas minimumu var samazināt. Valdītāji runā par sociālo izlīdzinātību. Tie nepieļaus, lai vieniem no acīm pil tauki, citiem asaras.
Tikai viena lieta mani te mulsina. Šis jau nav pirmais ar šādu vai tādu priekšnieku algu paaugstināšanu saistītais seriāls. Mani mulsina tas, ka līdz šim tie visi bijuši vienādi kautrīgi. Proti, vai būtu bijusi runa par valsts iestādēm vai uzņēmumiem, algu paaugstināšanas pamatojumā galvenais arguments nekad nav bijis nozares vai uzņēmuma darbība. Labākajā gadījumā par to, ka atalgojums jāpiesaista rezultātam, runāts pēc tam un apkārt. Kā to tagad dara finanšu ministrs. Lai arī neviens, šķiet, nebija traucēts uzstāt uz šo piesaisti pērn, kad tika pieņemts kārtējais principiālais lēmums, ka algu paaugstinājums valsts uzņēmumu valžu locekļiem ir pieļaujams. Algu paaugstinājuma nepieciešamība allaž izrietējusi nevis no tiešās darbības, bet no kaut kādas pastarpinātas «biznesa loģikas», bez kādas sasaistes ar uzņēmuma un, vēl jo vairāk, valsts ekonomisko stāvokli. Citur citiem līdzīgiem ir vairāk, tāpēc mums arī vajag. Galvenie speciālisti saņem vairāk nekā priekšnieki – tas nav normāli. Ar tādu algu, kā līdz šim, es esmu nenovērtēts. U. tml. Mietpilsoņu komplekts.
Tostarp citur runā mazliet citādu valodu. Pērnruden Igaunijas premjerministrs Andruss Ansips izteicās, ka viņam vairāku valsts uzņēmumu vadītāju algas ir nesaprotamas un nepieņemamas. Sevišķi saistībā ar uzņēmuma darbību tika Estonian Air. Domāju, ka trīskāršais Latvijas valsts uzņēmumu valžu locekļu atalgojuma lēciens padarīja šādu atalgojuma politiku nesaprotamu un nepieņemamu – ja ne varai, tad cilvēkiem. Pērnvasar Francijā, diskutējot par vadītāju atalgojuma samazināšanu (F. Olands pats savu algu samazināja par 30%) uzņēmumos, kur valsts ir vienīgais vai mažoritārais akcionārs, tika uzsvērts, ka šim atalgojumam jābūt pamatotam ar valsts ekonomisko situāciju, pieejas raksturam jābūt tikumiskam, lai krīzes laikā valsts nostāja labāk atbilstu «taisnīguma un caurspīdīguma prasībām». Mums vārdi «tikumisks» un «taisnīgums» šajā sakarā neparādās pat spekulāciju līmenī. Bet, ja, no vienas puses, pie mums tiek uzsvērts, ka valžu locekļu pienākumi ir dikti smagi un atbildīgi, bet, no otras, teikts, ka tie nesagādā grūtības amatu savienošanai, tad man tas nozīmē, ka šie valžu locekļu amati arvien ir sinekūras, kas nodrošina ne vairāk kā papildu ienākumus.
Vēl viens iecienīts arguments katrā šā seriāla sērijā bijis: «pienācīgs vadītāja atalgojums – tas nozīmē nezaudēt profesionāļus nozarē». Tā kā šis arguments atkārtojas kā refrēns padsmit gadu, man rodas iespaids, ka noteikta politekonomiskās nomenklatūras grupa pati radījusi mītu par savu profesionalitāti un neaizstājamību (atkal nebūtu ko iebilst, ja profesionalitātes pamatojums būtu nozares vai uzņēmuma rezultativitāte). Savukārt valsts politika, konkrēti – izglītības politika, nav parūpējusies par iekšēju konkurenci šajā ļaužu kategorijā, nav parūpējusies par pienācīgu augstākā līmeņa menedžeru rezervi. Tik pienācīgu, ka tad, ja kāds no šā līmeņa menedžeriem sāk stumt sevi priekšā valstij, viņam var viegli pateikt: «Nu, ko? Sveiki! Mums ir, no kā izvēlēties.»
Vēl man neliekas sevišķi loģiski tas, ka lēmums par algu paaugstināšanu tiek pieņemts, pirms tikuši pieņemti vienota atalgojuma principi šādos uzņēmumos. Iespējams, tas tā darīts tāpēc, lai atalgojuma pamatlīmenis būtu iespējami augstāks. Es šādās manipulācijās saskatu zināmas cerības uz to, ka tad, ja šie valstij piesaistītie priekšnieki tiks turēti labā šokolādē, tie iedos kādu šokolādes gabaliņu arī politiķiem.