Latvijas Pašvaldību savienības kongresā Edgars Zalāns iesniedza Valdim Zatleram visnotaļ kritizējamu valdības struktūras piedāvājumu. Pareizāk sakot – kārtējo valdības struktūras melnraksta variantu, kurš būtu publiski ne tikai jāieskicē, bet pienācīgi jāpamato.
Ar to vien, ka Tautas partija ir visa masivizācijas fans, nav diezgan. Jābūt laikus pamatotam, kāds no šādas izkārtņu maiņas, cilvēku pārsēdināšanas no krēsla krēslā konkrēts labums. Pret populistisko šā piedāvājuma pusi vērā ņemamā publikācijā vēršas Kristīne Jarinovska (sk. delfi.lv, 24.08.2009.).
Taču, ja Zalāna kunga versijai, uztverot to kā melnrakstu, atrodas politiskā griba un ja šis variants top īstenots profesionāli, nevis partejiski, tad arī caur to beidzot varētu izpurināt valsts pārvaldes paklāju, kā pienākas. Lai tiktu vaļā no daudzām negatīvām valdības, pārvaldes īpašībām. Piemēram.
Pirmkārt, pēc atmodas Latvijas valdības struktūru noteikuši pamatā vulgāri apsvērumi. Ministriju skaita noteikšanā sekundāra loma bijusi valsts mērķiem, tautsaimnieciskajai situācijai (piemēram, krīzēm; funkciju daļas deleģēšanai pārnacionālā līmenī; iespējai no epārvaldes pienācīgas ieviešanas ekonomēt 10–12% administratīvo izdevumu; decentralizācijai, kura faktiski gan tikusi ignorēta u. tml.). Valdības struktūru noteicis politiskā tirgus stāvoklis pēc kārtējām vēlēšanām vai politiskajām krīzēm. Ja koalīcijas veidošanai draudējis strupceļš, ja partijas nav spējušas sadalīt krēslus esošajā valdības modelī, tad risinājums parasti gūts, pieliekot (vai noņemot) kādu ministra (svarīga departamenta, aģentūras, komisijas, komitejas...) krēslu. Turklāt – dažā labā valstī ij rietumos, ij austrumos no mums izpildvarā ir politikas plānošanas struktūra. Izskatās, Latvijā ar šo lietu visvairāk nodarbojas koalīcijas padome. Ar likumu neregulēts slēgtās politikas, zemdeķa institūts. Iespējams, arī tāpēc valdības un ministriju stratēģijas te paliek uz papīra. Jo šim manipulatīvajam institūtam tālredzības ilūzija vajadzīga vairāk par ilgtspējīgu atbildību. Iespējams, tāpēc galvenais strukturālais izpildvaras reformētājs – Valsts kanceleja – pagaidām izskatās visai smieklīgi. Jo acīmredzot nespēj atklātā politikā uzrādīt to, kas tiek lemts slēgtās politikas zonā. Bet pie slēgtās politikas pieradušie nezina, kā nu izspekulēties. Ja veiktu strukturālo reformu pēc būtības, ja izpurinātu paklāju, kā nākas, tad zem tā maz kas paliks, un zem tā maz ko varēs darīt. Dikti negribas purināt.
Otrkārt, lai kā arī būtu pēc atmodas transformējusies Latvijas valdības formālā struktūra, faktiski tā nav ne piramīda, ne eglīte, ne kāda cita labai pārvaldei sakarīga figūra. Tā ir Bermudu trijstūris. Premjers – finanšu ministrs – pārējie ministri. Faktiski tikai pirmie divi ir politiskas figūras. Pārējie sevi gluži mierīgi var turēt par tehniskajiem ministriem. Proti, tie var vēsā mierā spļaut tautai virsū iecienīto saukli: naudas ir tik, cik ir. Jo uz jautājumu: "Un kāpēc tad naudiņas ir tik, cik ir? Kāpēc jūs, draugi, nevīžojāt gādāt, lai naudiņas būtu pietiekami? Ejiet un atnesiet, cik lietai vajag!" tie var pāradresēt politisko atbildību Finanšu ministrijai. "Nepietiekams finansējums" tiem nav vis atbildības zona, bet attaisnojums bezrezultativitātei. Tas liecina par sliktu valdības vadāmību, par tās irdenumu. Valdība ir uz valsti nenocentrēta. Godmaņa un Dombrovska valdībā skaidri redzams, ka premjera un finanšu ministra patoss ir, pieņemsim, virzošs, bet pārējo ministru – refleksīvs. Turklāt katra ministrija te tiecas kļūt, cik iespējams, pašpietiekama. Lai arī krīzes laikā būtu labi, ja ministrijas nevis vien reflektētu premjeru un uztieptu padotajiem vēl pārspīlētāku birokrātismu, bet darbotos kā intelektuāli štābi. Manuprāt, IZM, EM, KM, VM, IeM, LM, RAPLM šādi transformēties nespēj. Bet IZM, KM un VM šābrīža kultūrpolitiskā vai sociokulturālā pozīcija turklāt ir visai kropla. Pacelt ministru domāšanu no resora redzējuma līdz valdības (valsts) redzējumam nav izdevies. Tā vairs nav struktūras, bet politiskā uzstādījuma problēma. Turklāt šajā sakarā rodas jautājums: kāda jēga masivizēt ministrijas, ja te nav cilvēku, kas spēj rezultatīvi menedžēt situāciju pārresoru līmenī? Ja pati valdība taisa no sevis nevis komandu, bet resoru pārstāvju sapulci?
Treškārt, valdības kompaktums. Mazs ministriju skaits šajā ziņā var izrādīties vistīrākā šķietamība. Astoņu lielu monstru kopums var būt pārbirokratizētāks un mazāk kompakts nekā divdesmit ministriju kopums. Par to, ka ministrijas ir uzpūstas, rakstījuši daudzi. Man turklāt nav saprotams, kāpēc mazās Latvijas atsevišķu nozaru pārvaldē gan valsts, gan pašvaldību līmenī jāpiekopj, kā to sauc, divdurvju, trīsdurvju, četrdurvju un pat piecdurvju sistēma (ministrija–aģentūra–dienests–apakš un starpniekstruktūras–reālā izpildstruktūra). Tagad it kā, bet negribīgi likvidējot aģentūras. Taču runa jau nav par to. Runa it kā ir par kompleksu strukturālu reformu. Zalāna kunga piedāvājumu var uztvert arī kā atklāsmi tam, ka valdība par šo strukturālo reformu ņirgājas. Jau divas valdības vairāk nekā pusotru gadu par to runā, bet rezultējošā modeļa, kas tad īsti jāpanāk, kā jāizskatās valdībai un ierēdņu štatam pēc reformas, nav un nav. No kā lai spriež, cik racionāla, kompakta un loģiska mums būs izpildvara?
Vēl, manuprāt, būtu lietderīgi neatjaunot kritušajiem ministriem viņu deputātu mandātus (kā Francijā). Tas varbūt nāktu par labu lielākai ministru un Saeimas atbildībai par valdības darbu. Un allaž jāņem vērā ķīniešu gudrie: "Valdību var salīdzināt ar laivu, bet tautu ar ūdeni: ūdens var nest laivu, bet var to arī apgāzt.