Korupcija Latvijā tiek vērtēta kā pumpas uz tīņu deguniem. Jo, kolīdz parādās kārtējais Transparency International (TI) atzinums, sākas kārtējā pumpu skaitīšana. Karlīnei to vienpadsmit, Līziņai deviņas, Vilmai četras.
Karlīne mums tā vissliktākā. Tas nekas, ka viņai pumpas no pubertātes, bet Vilmai no kādas smagas iekšējas kaites. Latvija (49 balles no 100) šoreiz sliktāka pati par sevi 2008. gadā, bet labāka par Čehiju (49) un Slovākiju (46). Urā! Taču, ja korupcijas līmeņa vērtējumā par galveno kļūst nevis konkrēta organisma (valsts) novērtējums, bet mehānisks salīdzinājums, nevis kvalitatīvie, bet kvantitatīvie parametri, tad vienīgā progresīvā atziņa te ir – esam arvien daudz sliktāki par Somiju un Dāniju (90). Taču – mums svarīgāk izskatīties nekā ārstēties, lai cik augstu vai zemu korupcijas uztveres indeksu (KUI) mums piekārtu TI.
Mēs priecājamies, ka korupcija mums tāda pati kā daba. Līdzenums un pauguri. Salīdzinoši mazi kukuļi, salīdzinoši pieticīgas un vienkārši strukturētas valsts afēras. Nav kalnu, kas mērāmi otkatu miljardos. Tomēr man šķiet vienalga, vai mums korupciju var salīdzināt ar mafijas klaniem vai sīku zaglēnu bandām. Tie vienādi maitā sabiedrību. Un TI indeksa svārstības kopš 1998. gada liecina, ka stabilu virzienu prom no korupcijas Latvijai nav izdevies panākt. KNAB darbība bijusi darbība atsevišķiem gadījumiem. Tā nav spējusi būtiski ietekmēt institucionālo korupciju, ietekmēt sistēmu. KNAB saistībā ar korupciju pildījis pamatā kārtības policijas funkcijas. Proti, bremzējis tās straujāku izplatību, bet nav spējis kaut cik nopietni ietekmēt varas, ņēmēju un devēju dabu saistībā ar korupciju. Ne Delnas, ne TM, ne ar PB vai kādu citu laika gaitā tapuši pētījumi pagaidām, manuprāt, neliecina par ko citu, par principiālu augstākā līmeņa korupcijas nobremzēšanu. Korupcija varbūt kļuvusi publiski nemanāmāka. Taču pamatā tāpēc, ka tā kļuvusi pierastāka, rafinētāka un rutinētāka. Es piekrītu Delnas pērnajam atzinumam: «Korupcija Latvijā kļūst par sabiedrības kultūras sastāvdaļu.» Noturības un sabiedrības klusējošā akcepta dēļ būtu vērts padomāt par tās iekļaušanu nacionālās kultūras kanonā.
Ja ar tiešā saistībā ar korupciju, tostarp valsts nozagšanu, vairs neparādās tik spilgti stāsti kā pirms gadiem desmit divpadsmit, tad ir diezgan citu spilgtu stāstu par citām jomām. Bet – narkotiku tranzīts, kontrabanda, cilvēku, bērnu un orgānu tirdzniecība, tāpat ārstēšanas interešu pakārtošana farmācijas industrijas interesēm, satiksmes drošības padarīšana par peļņas avotu, valsts iepirkuma konkursu pielāgošana konkrētiem pretendentiem… nav iespējami bez korupcijas. Vēl par korupciju liecina savulaik apcerētā, taču no likumiem un prakses tā ar neaizvāktā lieltirdzniecības vai celtniecības nozaru ar darbu vai produktu nepamatotā uzbāzība, kas bez pamata sadārdzina gala patērētāja izdevumus. Oficiālā manipulēšana ar partiju finansēšanu un aģitāciju man šķiet pamatā dekoratīva un varas partiju pozīcijas stiprinoša ņemšanās tikmēr, kamēr šo partiju daudzveidīgās iespējas rīkoties ar administratīvo resursu netiek ne kompleksi vērtētas, ne pienācīgi apkarotas. Tā jau ir korupcijas slēpšana. Utt., u.tml.
Augstākais, pie kā pēdējos pāris gados apstājušies korupcijas novērotāji un apkarotāji, ir – tiesu darbība. Bet – paši tiesu sistēmas profesionāļi šajā laikā iniciējuši dažus pētījumus, kuros atrodami ierosinājumi, kas darāms likumdevējam un valdībai tiesu darba uzlabošanai. Tostarp tādas lietas kā parlamentārā likumdošana vai valdības lēmumi (savulaik PB pētījums tieši šo līmeni korupcijas sakarā atzina par Latvijai visaktuālāko) pēdējā laikā valsts nolaupīšanas aspektā, ja neesmu ko palaidis garām, nav skatīti. Neraugoties uz to, ka par tiesiskumu zvanīts bez gala. Vērojot, cik lielā mērā šī līmeņa lēmumi apmierina sektoriālas vai marginālas intereses, joprojām jāsecina, ka «politiskie lēmumi nav balstīti uz sabiedrības interešu ievērošanu, bet gan atkarīgi no ekonomisko grupējumu interesēm» (V. Kalniņš). Es uzskatu, ka augstākā līmeņa korupcija arvien ir aktuālākā starp citiem līmeņiem šajā tēmā. Pilnīgi iespējams, šāds viedoklis rodas tāpēc, ka šis līmenis ir aizplīvurots gan no pētnieku, gan apkarotāju puses.