Latvijai nevajag klausīt ANO Bērnu tiesību komiteju un atteikties no glābējsilēm. Jo Latvijā glābējsiles jau kļuvušas par galveno bērnu (ģimenes) politikas raksturotāju. Par brendu. Glābējsiļu izveidošanai ierosina vākt ziedojumus.
Glābējsiļu skaita vairošana tiek uzdota par humānisma apliecinājumu. Arī pieaugušo vidū vairojas pieprasījums pēc glābējsilēm. Glābējsiles – tā mums ir tik nopietna lieta, ka laiks atsacīties no deminutīva un sacīt nevis «silīte», bet, kā pienākas, «sile». Pamazām no glābējsilēm mums jāaug līdz glābējvannām un glābējbaseiniem. Turklāt ir labi, ka sabiedrība un vara, augšas un apakšas vismaz šajā ziņā, vismaz centienos tikt pie siles ir vienotas.
Latvijai nevajag klausīt ANO Bērnu tiesību komiteju, nevajag atteikties no glābējsilēm, jo glābējsiles Latvijā nepieciešamas kā nozieguma profilakses instruments. Arī šajā ziņā glābējsile ir Latvijas zīmols. Jo neesam vēl tiktāl nobrieduši, lai Latvijas zīmols būtu atkritumu konteiners. Bet tas, ka pūlis (tāpat arī Baby Box projektētāji, LM, VBTAI) vienā mutē pamato glābējsiļu nepieciešamību ar: «citādi būs miskastē vai mežmalā», liecina, ka runa ir par noziedzīgu vai amorālu sabiedrību (nevis vien indivīdu). Par sabiedrību, kura pat attieksmē pret sevi vairs nav labticīga, kura atzīst, ka tās radītajā un uzturētajā vidē noziedzīgais ir paredzamāks nekā labais, pašaizliedzīgais un tikumiskais. Pat attieksmē pret bērniem.
Latvijai šādā stāvoklī nevajag klausīt ANO Bērnu tiesību komiteju un atteikties no glābējsilēm, bet tai vajadzētu gan saklausīt un ņemt galvā vismaz vienu no ANO komitejas argumentiem šajā sakarā. Proti, to, ka glābējsiles ļauj «izvairīties no problēmu risināšanas, kas noveda pie bērna pamešanas». Šo piebildi mediķi, LM un VBTAI liekas nedzirdam. Jo tad nepietiktu ar bērna dzīvības glābšanu, tad vajadzētu lietišķi rūpēties par tādu sabiedrības sociālo un morālo veselību, kas izslēdz šādu bērna glābšanas vajadzību. Bet acīmredzot labāks variants šķiet glābējsiļu fabrikas atklāšana. Taču tas nozīmē, ka humānisma demonstrācijai tiks izmantots noziegums. Šāda pieeja varbūt atrisina problēmu bērna dzīvības galā, bet neaizvāc problēmu šā bērna vecāku galā. Argumentējot ar bērna dzīvību, tiek akceptēts vecāku morāls noziegums. Tas tiek pieļauts slēptā veidā, lai nenotiktu kriminālnoziegums. Un, tā kā no šā (nozieguma) gala sabiedrību neviens ārstēt netaisās, tai tiek nodota oficiāla vēsts – bērnu pamest ir slikti, bet, ja ļoti gribas, tad var. Mēs jūs turklāt pasargāsim no publiska kauna, ko jūs varētu just, pametuši savu bērniņu. Tāda problēmas uztvere nozīmē «evolūciju» tikai uz miskastes pusi. Ja tagad oficiālā vēsts vēl ir – nogalināt (bērnu) ir nepieļaujami, tad, pastāvot šādam sabiedrības vaļības pieļāvumam, nav izslēgts, ka ar laiku tiks akceptētas arī kādas humānas bērnu kautuves. Vēl viena nianse. Tie, kas dikti iestājas par dzimumu līdztiesību, nezin kāpēc ir pasīvi panākt, lai tiktu principiāli nodrošināta tēvu līdzatbildība (vismaz morāla un materiāla) par bērnu un viņa augšanu. Tas ir vēl viens stimuls, kas vājām būtnēm liek izmest bērnu silē.
Vienlaikus modē ir runāt par to, ka varmācība pret bērniem top par pasaules sērgu. Bērnu tirgus nestāv tālu aiz naftas, narkotiku, dārgakmeņu un orgānu tirgiem. Latvija nez vai ir ārpus šā tirgus. Bet tas, ka politikai ārkārtīgi maz rūp vide, kura izspiež bērnus, kura stabilas ģimenes uzskata par izņēmumu, man ir papildu liecība pieņēmumam, ka Latvija šajā tirgū varētu būt aktīva un organizēta. Lai pārliecinātos par pretējo, es, piemēram, gribētu redzēt pilnīgu adoptēto bērnu monitoringu pēdējos desmit gados. Es gribētu redzēt atrastus pazudušos bērnus. Man gribētos būt pilnīgi pārliecinātam par to, ka glābējsiles tiešām pamatā ir bērnu dzīvības glābšanas, nevis adopcijas industrijas rīks. Tādēļ man ir nepieņemami, ka politiķi, mediķi, sociālie institūti, iedibinādami glābējsiles, šķiet savu darbu padarījuši. Jo politika, kas veido sabiedrību, kura nepamet savus bērnus, tiem šķiet lieka.