Nacionālā apvienība un Vienotība veiksmīgi sākušas Saskaņas centra priekšvēlēšanu reklāmas kampaņu Rīgā. Abas partijas acīmredzot jau laikus samierinājušās ar to, ka nespēs Saskaņas centra un Gods kalpot Rīgai! aliansei neko atņemt, kādēļ pārslēgušās uz pieticīgāku mērķi – neko nedot tai klāt.
Abu partiju izvirzītie mēra kandidāti acīmredzami nespēj izturēt pat viduvēju konfrontāciju ar SC un GKR! mašīnu saimnieciskās lietās. Toties tiem padodas spoža un puslīdz konkrēta izteikšanās par Jauno vilni krastmalā. Diemžēl ar to spožums pazūd, to aizstāj diletantisms un tuvredzība. Vēstījums, kurš būšot domāts visiem rīdziniekiem, nez kāpēc tūdaļ tiek iepakots attieksmes klišejās, no kurām daļa rīdzinieku rauc degunu. Līdzšinējās abu dāmu – mēra kandidātu publiskās izpausmes (ieskaitot Sastrēgumstundu 28. novembrī) liecina, ka abas nav Rīgas situāciju nopietni apjēgušas ne politiski, ne ekonomiski. Acīmredzot cer, ka pietiks ar šarmu.
Acīmredzot drošais etniskais vairākums valstī, kurš ļāvis Vienotībai un NA dabūt savu tiesu varas bez lielām pūlēm, ir tās izlaidis tiktāl, ka tām nav pat sajēgas, kā efektīvi darboties un vinnēt tur, kur šī etniskā (latviešu) vairākuma nav. Otrkārt, vērojot kandidātu komēdiju, liekas, ka Vienotībai pārlieku sakāpusi galvā tās nomenklatūra. Tiktāl sakāpusi, ka pat kampaņas priekšvakarā potenciālie amati tiek dalīti, meklējot savā vidū nevis atbilstošāko, nevis to, kas reāli gūs iespējami lielāko atsaucību, bet to, kurš izredzētāks partijas spicē. Kāda jēga Rīgā (!) virzīt par mēra kandidātu cilvēku, kura nesenā politiskā biogrāfija liecina, ka pat latviešu elektorāts to neuztver kā vienotāju, kuru daļa šī elektorāta nepieņem kā iespējamu līderi? Varbūt šādu kandidātu piedāvās Reformu partija. Bet – tai atkal cita nelaime. Nav partijas. Visa sagājusi ministros, un pāri nav palicis pat šo savu ministru balstīšanai nepieciešamais politiskais potenciāls. RP ir zaudētāja ne Saeimā un pat ne valdībā, bet tieši publiskajā telpā.
Faktiski neviena latviešu partija, šķiet, nav gatavojusies un nez vai grasās gatavoties nopietnai cīņai par varas maiņu Rīgā. Jo jau tagad visas runas, pat ja tās sākušās ar ražošanu, darbu vai trūkumu, beidzas ar krieviem (valodu, austrumiem, sašķeltību, Jauno vilni...), nevis kādu konkrēti labojamu kļūdu vai sasniedzamu rezultātu. Ja es dzīvotu, teiksim, Jūrmalā un padzirdētu Vienotības saukli – atgūt Rīgu Latvijai!, tad Saeimas vēlēšanās prasītu tai pašai Vienotībai – kā tas varēja tā notikt, kā valsts varā dominējošas partijas un to priekšteči pieļāva, ka Rīga vairākus gadus ir valstij zaudēta? Vēl bezatbildīgāk būs, ja Vienotība uz to teiks: «Ak, tie jau tik tādi kampaņas vārdi! »
Ir jābūt nepārprotami pārākam un katram rīdziniekam skaidram latviešu partiju piedāvājumam.
Bet – tāda acīmredzot nav. Tā vietā ir bēdīgas refleksijas par RD koalīcijas pasākumiem: mēs saglabāsim pensionāriem bezmaksas braukšanu… Tāpēc man šķiet, ka piedzīvosim kārtējo kampaņu, kad partiju strīds par Rīgu faktiski atkal būs strīds par pašām partijām. Bezjēdzīgs strīds. Jo partijas, runājot pazīstamā krievu rakstnieka Dmitrija Bikova vārdiem, strīdēsies – sarkans vai zaļš par to, kas ir apaļš.
SC un GKR! oponenti, iespējams, pat necentīsies ienest savu kampaņu to ietekmes laukumā. Domāju, ka SC un GKR! šobrīd (!) varētu pat atļauties nomainīt Nila Ušakova kandidatūru pret kādu citu un neko daudz nezaudēt. Ušakovs ir gan patīkams protagonists, tomēr attieksme pret viņu SC un GKR! elektorāta vidē man šķiet neviennozīmīgāka par attieksmi, kādu pret Rīgas mēru veidojuši latviešu mediji. Taču, kā jau teicu, konkurējošās partijas to izmantot nevīžos. Krievvalodīgo vidi tās nezina un strādāt ar to sev par labu nemāk. Turklāt pat tāds sīkums kā tas, ka minētā LTV raidījuma aptaujā nepareizo (vara Rīgā nav jādod labējām partijām) latviešu auditorijas balsotāju bija krietni vairāk nekā pareizo, liecina – daļa svārstīgā un varbūt arī stabilā latviešu partiju elektorāta baidās zaudēt mazo SC zīli savās rokās. Kamēr neredz, kāds reāls mednis šīm partijām padusē.