Ar 39 balsīm pret 38 Saeimas deputāti nolēma neļaut brīvprātīgajiem ierakstīt savu tautību pasē. Protams, tautības minēšana pasē var radīt sarežģījumus gan varai, gan pašiem tautiešiem.
Taču, ja es pats to brīvi izvēlos, tad es arī apzinos riskus, ko, nonācis noteiktā vidē, būdams čigāns, čečens, ebrejs, krievs vai latvietis, es sev ar šādu ierakstu varu sagādāt. Tostarp aprobežotos valsts kantoros vai uzņēmumu personāla daļās. Bet tā ir mana izvēle.
Ar varu ir vēl vienkāršāk. Ja tā savu rīcību pamato ar vārdiem «tautas griba», tad tai nebūs ar pavēli uztiept sabiedrībai tādus identifikācijas ietvarus, ko tauta nav akceptējusi. Lai kā dažam gribētos tautības ierakstu pasē vienādot ar tur ieķēpātu saulīti vai kādu citu absolūti privātu ierakstu (deputāts A. Judins), domāju, ka vairākumam, ja ne visās, tad lielākajā Latvijas tautu daļā, šī piederības kategorija ir joprojām būtiska. Uzskatu, ka lēmums pieņemts, kārtējo reizi izdabājot transnacionālai konjunktūrai.
Taču arvien runā, ka nāciju nosaka valoda, teritorija un tautība. Nav viena no šiem elementiem – nav nācijas. Vērojot kaut vai separātisma tendences Eiropā, es vis neteiktu, ka šī formula tagad kļuvusi vecmodīga. Drīzāk tā ir neizdevīga ļaudīm, kuri valstu vietā labprātāk redzētu reģionus un provinces, bet tautu vietā – no to unikālajām kultūrām atrautu masu. Pastāv arī uzskats, ka vēsturi virza ne varoņi, ne masas vai šķiras, bet tieši nācijas. Ja valstsnācija ir vāja – valsts bezcerīga. Ja oficiālā Latvija savā integrācijas politikā tomēr vēlas likt uzsvaru uz valstsnāciju, tad vismaz nevajag to darīt, spekulējot ar tautību. Itin kā līšus, kā aplinkus. Turklāt kultivējot etnoegocentrismu, nevis tautu pašcieņu. Atklāta cilvēka vēlme identificēties ar tautu manā uztverē ir šādas pašcieņas elements, apliecinājums, ka cilvēkam ir gods piederēt tautai, ka viņš to neuzskata tikai par savu intīmu lietu, bet par savu pilsoniskuma pazīmi. Turklāt es piekrītu tiem, kuri saka – nacionālā piederība ir svarīgāka par pilsonisko un komunālo piederību. Par pasi. Ja būtu savādāk, te brīvas valsts arvien nebūtu. Neredzu vajadzību pakļauties globālo lēmēju dzēšgumijai, kura nereti ar nacionālo varu rokām vēlas nodzēst tautu patību.
Kā parasti, kad nepietiek argumentu pēc būtības, labākais arguments mūsdienās ir padomju laiki. Tik tiešām, praksē «piekto punktu» (sākumā, ja nemaldos, tas bija trešais) pasēs ieviesa Staļins 1932., izņēma Jeļcins 1997. gadā. Ja ņemam vērā turpmāko notikumu gaitu, tad var teikt, ka Staļins tādā veidā ievāca kompromatu. Pietika apskatīties pasē, lai noskaidrotu, kurš piederīgs kādai «neuzticamajai» tautai, kurš ieskaitāms tautu «piektajā kolonnā». Jā, bija arī dažādi tautu draudzības reveransi, bet tie bija pakārtoti «vēsturiskā kopuma – padomju tautas» veidošanai. «Saliedējoties ap krievu tautu,» piebilda Staļins. Droši vien Latvijas likumdevējs zemapziņā arvien pieļauj tautu šķirošanas vai pārkausēšanas recidīvus.
Lai arī, ja piesaucam boļševiku laikus, tad tiem, kas Saeimā balsoja pret tautības brīvprātīgu ierakstu pasēs, boļševiku vadoņi, vērojot mūsdienu tendences, varētu būt drīzāk domubiedri nekā ienaidnieki. Piemēram. «Sociālisms nevar uzvarēt vecajos tēvijas rāmjos…» (V. Ļeņins). Ar tautu pašnoteikšanos tika saprasta proletariāta pašnoteikšanās. Nacionāla pašnoteikšanās nedrīkst «būt šķērslis strādnieku šķiras tiesībām uz proletariāta diktatūru» (J. Staļins). «No katras nacionālās kultūras mēs ņemam tikai demokrātiskus un sociālistiskus elementus, ņemam tos tikai kā pretsvaru buržuāziskajai kultūrai un nacionālismam» (V. Ļeņins). Utt. Izpētiet globālistu retoriku, aizvietojiet vārdu «sociālisms» ar vārdu «kapitāls», «pašnoteikšanos» ar «brīvo tirgu», pavērojiet, kas tieši tiek atzīts nacionālajās kultūrās (tostarp ekonomikā) par veicināmu, kas ne… Ambīciju paralēles šķiet skaidri redzamas. Ļeņins uzskatīja nācijas par «buržuāzijas izdomājumu», bet šodien globālais, tagad neoliberālais kapitālisms gatavs atteikties no sava izdomājuma tāpēc, ka nacionāla valsts vairs nav kapitālam tā izdevīgākā pārvaldes forma (sk. K. Kautskis).
Ko raustīties no cilvēkiem, kuri grib fiksēt savu tautību pasē? Nacionalitātei taču nav juridiska spēka. Skaidrs, ka mūsdienās tā nesniedz izsmeļošu identitātes aprakstu. Tad kāpēc liegt tiesības to brīvprātīgi fiksēt pasē? Kāpēc šī griba jāierobežo? Ar ko tā ir kaitīga un kam? Man šķiet, tā nevienu viņa politiskā, etniskā vai kādā citā līdztiesībā nenomāc. Gluži otrādi – aizliedzēji savā retorikā nav politkorekti pret tādiem kā es. Jo, ja saskaņā ar modernām vēsmām Francijā es būšu «latviešu izcelsmes francūzis», Somijā «latviešu izcelsmes soms», tad Latvijā tomēr nez vai būs korekti saukt mani par «latviešu izcelsmes latvieti». Iespējams, tagad izdevīgi pieņemt, ka «domāt kā latvietim» ir svarīgāk nekā «būt latvietim». Lai tie, kas tā domā, pastāv saskaņā ar savu uzskatu. Man attieksmē pret sevi tā šķiet aplamība, jo es nevaru būt pats sev sveštautietis. Man šajā ziņā «būt» un «domāt» pagaidām ir viens un tas pats. Man tā nav dilemma. Judina kungam acīmredzot ir. Jo viņš sevi uzskata par latvieti («krievu izcelsmes latvieti»), bet pasē fiksēt to negrib. Tā ir viņa brīva izvēle, kuru es, pretēji viņam, ne ierobežot, ne apsmiet netaisos.
Lai dara, kā viņiem tīk, arī tie, kuri uzskata, ka «etniskās piederības jēga sen zudusi». Pagaidām viņiem šā zuduma vērtību nav izdevies apliecināt pozitīvā cilvēces izaugsmē. Man riebjas «asins» nacionālisms, un es uzskatu, ka mana tautība man nedod priekšrocības, taču es uztveru savu etnisko identitāti arī kā biosociālu kategoriju. Tā ir tā mazākā iespēja apliecināt savu cieņu, savu sasaisti ar senčiem, kam vēl bija kopīga vēsture un kopīgas jūtas kā tautai. Globālais lielveikals man nav ne tauta, ne dzimtene.