Ja uz tā vai cita kuģīša dumpojas eksperti un nevalstiskās organizācijas, tad jādomā, kurā zupā ir tārpi. Kuģa komandas, ekspertu un NVO vai abās. Protams, eksperti un tāpat nevalstiskās organizācijas nav ugunsdzēsēju vai asenizatoru komandas, kurām jāveic domāšanas katastrofu prevencija vai jānovērš tās jebkurā pretrunu pakāpē, jebkurā emocionālā atmosfērā.
Un tomēr – ekspertu un nevalstisko organizāciju demaršs no parlamenta (no Imanta Parādnieka vadītās pretabortu darba grupas) man pamatā šķiet vēlēšanās aiztaupīt sev diskomfortu. Ak, mūs te kā pienākas neklausās, ak, te visi lobē prolife (par dzīvību), nevis prochoice (par izvēli), ak, Parādniekam nav tās metodes, kas noved pie kvalitatīva darba…
Manā uztverē eksperti ir speciālisti, kas uzņēmušies veikt noteiktu publisku misiju. Nevalstisko sabiedrisko vai politisko organizāciju publiskā misija ir ierakstīta to statūtos. Taču šķiet, ka gan Latvijas ekspertu kopums, gan arī nevalstiskās organizācijas jūtas labi vien tur, kur pietiek ar sludināšanu, kur pārliecināšana nav vajadzīga, kur nav intelektuālas un, jo vairāk, kur izpaliek nekulturāla pretestība. Taču – Latvijā ir visai daudz sabiedrības labuma dēļ pārvaramu konfrontējošu pretmetu. Ja šie pretmeti nepastāv vien kā atšķirīgi viedokļi, bet kļūst par sabiedrības bremzi, tad tas nozīmē, ka šai problēmai piesaistītais intelekts ir angažēts intelekts. Vienā vai otrā problēmas galā aprobežots intelekts. Un, būdams aprobežots, tas baidās no konfrontācijas, tas izvairās no principiālas konfrontācijas pat tad, ja pieaicināts spriest par lietām parlamenta ietvaros. Tas zina, ka pilsonību nevar dot automātiski, bet tam nav padoma, ko iesākt ar nepilsoņiem, kā tos padarīt par valsts resursu vai atbrīvoties no tiem. Vēsturisko diskusiju telpa tiem pamatā ir politisko pozu ieņemšanas telpa, nevis telpa, kurā arī viedokļu atšķirības tiek pakārtotas nākotnei. Integrācijas problēma šobrīd pastāv dialoga vakuumā. Utt.
Nevienā Latvijas medijā, vai tas sabiedrisks vai komerciāls, šķiet, nav neviena raidījuma, kas balstītos kvalificētā viedokļu konfrontācijā. Arī dažādos tematiskos saietos gudrinieki tik vien kā apmainās vēstījumiem, bet to iztirzāšana nenotiek vai notiek viena uzskata ietvaros. Tātad – ne mediji, ne politiķi, ne ekspertu kopums un arī NVO nevēlas šo konfrontāciju pārvarēt, novest līdz valstiskam risinājumam. Intelekts barojas savos marginālos aplokos, un, vērojot publisko lēmumu valstisko efektivitāti, šķiet, ka šo lēmumu profesionālā ekspertīze pamatā tikusi veikta vien kādu lokālu priekšstatu vai interešu aplokā.
Bet konkrētais gadījums man liekas savā ziņā komisks. Iespējams tāpēc, ka neuztveru nopietni, ne prolife, ne prochoise piekritējus. To darbībā es saskatu vairāk trokšņa nekā produktīvu rūpju par cilvēci. Turklāt – abos galos bijis diezgan pieņēmumu, kas rada sociālu vai medicīnisku netīrību. Vai tā būtu «ideoloģija», ka nabagiem nav jādzemdē; vai tieksme absolutizēt cilvēka izvēles kontroli; vai ideja šķirt vairošanos no seksualitātes; vai acīm redzama vēlme ar «baznīca atšujies» domāt «morāle atšujies»… Bioētika – politikas rotaļlieta un bizness. Daļa piesaistīto ekspertu un NVO rīko demaršu, pirms nākuši klajā ar savu kvalitatīvu, zinātniski īpašu (!) viedokli, kurā būtu novērtēts, nevis apgalvots, grupas vairākuma nepareizums. Bet arī vairākums, spriežot pēc publiskām atklāsmēm, manuprāt, bārsta idejas bez pienācīgas konteksta apjēgas, sabiedrības novērtējuma.
Bēdīgi, ja pat parlamenta līmenī katrs spēj pārstāvēt vien savu marginalitāti. Vai tas politiķis, vai eksperts. Tas liecina, ka grupā iekļauto politiķu, ekspertu un NVO pārstāvju kvalifikācija ir apšaubāma. Kašķis bijis neizbēgams, jo katrs no tiem tiecies turēt problēmu savā perifērijā. Eksperti, NVO nav centušies būt starpnieki starp tēmas profesionālo, sociālo jēgu un varas izpratni. Politiķi nav bijuši spējīgi novērtēt ekspertu atzinumus. Iespējams, tāpēc, ka jau abu grupu sākotnējās intereses bijušas atšķirīgas, bet par kopīgo tās nav spējušas vienoties. Tāpēc tēmas centrā (kā tas Latvijā parasts) atkal vakuums.