Acīmredzot Nacionālo elektronisko plašsaziņas līdzekļu padome (NEPLP) spēs radīt tikai tādu sabiedrisko mediju, kas atbilst varas priekšstatiem par to. NEPLP uz mēles pagaidām tikai naudiņa. Ar varas piegaršu.
Acīmredzot arī valsts elektronisko mediju, kurus NEPLP jau spītīgi dēvē par sabiedriskiem elektroniskiem medijiem, transformācija visvairāk nepieciešama tāpēc, lai atbrīvotu papildu nodokļu resursus «birokrātijas kapacitātes» uzturēšanai. Un varbūt vēl tāpēc, lai (sk. NRA, 14.09.2012.) paplašinātu jaunos zviedru laikus Latvijā. Tas, protams, atbilst koalīcijas ideālam – panākt iespējami mazu nodokļu ieņēmumu atdevi sabiedrībai. Tomēr manā uztverē tā ir bezkaunība.
Jo vispirms būtu jādefinē prece un tikai tad cena. Pagaidām redzama tikai vēlme ieviest mediju nodevu, iedzīvotāju līdzmaksājumu (0,5–1 latu mēnesī, pie 888,4 tūkstošiem mājsaimniecību) vai nu par varas ruporu, vai par to, ko neviens nav redzējis. Ar sabiedrisko mediju nākotni saistīto scenāriju publiskotās pamatidejas ir finansēšanas scenāriju pamatidejas. Kvalitātes un atbilstības scenāriju pamatidejas un to garantijas mehānismi pagaidām neatklājas.
«Nekad Latvijā nav piešķirti līdzekļi atbilstoša līmeņa kvalitatīvas informācijas nodrošināšanai. Mums nav kvalitatīvās žurnālistikas,» nesen teica iepriekšējais
NEPLP vadītājs Ābrams Kleckins (NRA,18.09.2012.). Bet, ja nav kvalitatīvas žurnālistikas, nav kvalitatīvu mediju. Ja nav kvalitatīvu mediju, nav sabiedrisku mediju. Jo sabiedriskais medijs (kā tas raksturots virknē ES valstīm saistošu sanāksmju vai dokumentu: sk. ministru sanāksmi Prāgā 1994. g., sk. EP parlamentārās asamblejas rekomendāciju NN1641 utt.) – tas ir satura un pieejamības ziņā universāls medijs, to raksturo redakcionāla neatkarība un objektivitāte, tas piedāvā programmas, kas apmierina visu iedzīvotāju grupu prasības, tas atbild visai sabiedrībai. Tas apzinās, ka sabiedriskā raidīšana ir īpašs uzdevums, kas jāveic, darbojoties neatkarīgi no politiskās un ekonomiskās varas. Sabiedriskais medijs ir visas mediju telpas kvalitātes kritērijs. Sabiedriskā medija uzdevums ir – veidot pilsonisku sabiedrību. Es piebilstu – kvalitatīvu pilsonisku sabiedrību.
Kuram no šiem parametriem atbilst pašas NEPLP centieni sabiedrisko mediju dēļ? No to definīcijām izriet, ka NEPLP jāgādā, lai sabiedriskie mediji ir sabiedrības, nevis varas rupors. Tostarp NEPLP valsti identificē ar koalīciju, bet pašvaldības – ar vairākumu to domēs. Ventspils, Rīga, Valmiera vai Rēzekne padomei šķiet partiju feodālie īpašumi. Pilsētu un novadu pasākumi tai ir partiju pasākumi. Tas, ko, sevišķi pirms vēlēšanām, pauž organizāciju, sevišķi politisko organizāciju, pārstāvji pilsētās un novados, nevar būt visas sabiedrības (tās mediju) ievērības vērts. Viss valstij vērtīgais laižams caur Jēkaba ielu. Taču, šādā līmenī spriedelējot, arī, piemēram, 18. novembris būtu jāuzskata par koalīcijas partiju aģitācijas pasākumu un neko vairāk.
Tam, ko ar «tautas formātu» saprot sabiedriskie un ko ar to izprot komercmediji, būtu jāatšķiras. Ar ko šobrīd valsts mediji atšķiras no komercmedijiem? Ne ar ko. Pamatkritērijs nav kvalitāte, bet skatāmība (reitingi). Attieksme pret reklāmu – identiska. BBC XX gadsimta trīsdesmitajos gados definētie principi – informēt, izglītot, izklaidēt (plus neatkarība no varas) – Latvijā, skatot programmās atrodamā proporcijas, lasāmi – izklaidēt, informēt. Tautas formāts arī valsts medijiem ir masu kultūras formāts. Ja NEPLP grasās izlikt tirgū nekvalitatīvu, iepriekšminētajiem kritērijiem neatbilstošu mediju, tad lai tas ir kodēts. Lai to abonē, kas grib. Direktīvi uztiept varas ruporu kā sabiedrisku mediju un likt par to maksāt visiem būtu bezkaunība. Turklāt – jau šobrīd sabiedriskā medija funkcijas Latvijā labāk nodrošina nevis TV un radio, bet interneta resursu kopums.
Runā, ka mēs daudzviet (arī masu medijos) nespējam sasniegt pienācīgu kvalitāti tāpēc, ka esam maza tauta. Mums neesot no kā tos labos izvēlēties. Taču mēs jau diezgan sen zinām, ka esam maza tauta. Tas ir dotums. Šis dotums liecina tik vien to, ka tas, kas citiem aug savvaļā, mums ir jākultivē. Jāselekcionē gudrība, talants, griba, diemžēl arī pieķeršanās savai zemei... Ja nav kadru, kas nodrošina pienācīgu sabiedriskā medija, proti – kvalitatīva medija, esību, ja ir kadru krīze, tad tas nozīmē, ka šie mediji un NEPLP nav spējuši artikulēti definēt pasūtījumu izglītības sistēmai un pastāvēt uz to.
Turklāt – Latvijā nav divu informatīvo telpu. Latvijā vienā informatīvajā telpā divas etniski atšķirīgas grupas saņem no medijiem dažādus politiskā uztura bagātinātājus. Abām grupām no tā rodas atšķirīgi politiskie gļuki. Visas pārējās nepolitiskās (daļēji arī politiskās) izvēles, manuprāt, nenosaka vis ideoloģija vai politiskā pozicionēšanās, bet programmu, raidījumu, to dalībnieku un vadītāju kvalitāte. Turklāt izvēles spektrs ir daudz plašāks nekā izvēle starp Latvijas un Krievijas kanāliem, starp kanāliem tikai latviešu vai krievu valodā. Mīts par divām informatīvajām telpām tiek uzturēts arī tāpēc, lai maskētu to, ka valsts mediji netiek galā ar saviem pienākumiem sabiedrisko mediju līmenī. NEPLP tieksme pielāgoties varas izpratnei izpaužas arī caur to, ka padome nav spējusi nodrošināt tādu (sabiedrisko) mediju politiku (valsts pasūtījumu), kas vismaz savā laukumā principiāli (!) stāvētu pāri lokālajām informācijas «silēm». Latvijā sabiedriskā medija, sabiedriskās kalpošanas vērtības izpratne šobrīd šķiet tāda pati kā Krievijā. Tur opozīcija jūnijā paziņoja, ka veidos savu sabiedrisko (!) mediju. Proti – sabiedriskums nav sintezējošs, tas ir polārs, atkarīgs no politiskās vai etniskās pozicionēšanās. Latvijā šobrīd nav medija, kas gribētu šo stāvokli pārvarēt. Valsts dēļ, nācijas dēļ, sabiedrības dēļ.