Jau laikus, pirms pašvaldību vēlēšanām partiju runasvīriem līdz ar politologiem un politikas ekspertiem jāsniedz mums, lajiem, skaidrība par Latvijas partiju pašdefinīcijām.
Šobrīd politikas profesionāļu (no kuriem būtu jāmācās un kuru viedokļos jābalsta savi pieņēmumi, teiksim, man) sniegtām partiju definīcijām itin bieži nav sakara ar konsekventu šo partiju praksi. Profesionāļi mudina komentētājus pieņemt un piedāvāt cilvēkiem kādu nobīdītu, nosacītu īstenību. Tātad – melot.
Es teiktu, ka kreisais kā politika Latvijā šobrīd ir nožēlojamākā, demobilizētākā stāvoklī par labējo. Ja arī atsevišķu, pat sevi par sociālistiem dēvējošu partiju izkārtnēs pavīd kas kreiss, tad tas saistāms ar kreiso liberālismu. Lai gan, spriežot pēc jūlijā notikušā semināra Sociālistisko vērtību atjaunošana Latvijā – utopija vai perspektīva, arī ar to tiek saprastas kādas modernizētas, nostalģiskas padomju laika atgremas. Toties labējuma skrandas valkā visas Saeimas partijas un labējuma skrandās grasās dzimt vai atdzimt vairākums pašlaik embriju stadijā esošu politisku organizāciju. Šis būs viedoklis par labējo apziņu.
Nesen kāds rakstīja – labējo partiju flangā ir patukšs. Man tā liekas taisnība. Gan pēc būtības, gan pēc definīcijas, gan arī tāpēc, ka esošo «labējo» varas partiju interešu loks ir par šauru vai šaurpierīgu, lai godam pārstāvētu visu labēji noskaņoto cilvēku intereses. Tāpēc piesakās jauni politiskā biznesa grupējumi, caur kuriem noteiktas uzņēmēju grupas cer tikt valsts ieraudzītas un apmīļotas. Protams, arī labējumu tās, kā parasts, piegriezīs pēc sava prāta, nevis turēs par valsts mēroga politikas stūrakmeni. Vēl kāds rakstīja – labējās partijas joprojām cer vienoties par kopēju stratēģiju pašvaldību vēlēšanās. Jauki, tad jau Rīgā valdīs liela mīlība. Jo te SC&Co pat savā etniskajā retorikā vairāk ir opozīcijas spoguļattēls nekā ideoloģisks pretmets. Ušakova banāni nav neko daudz sarkanāki par Zīgerista labējiem banāniem. Turklāt tos var uzskatīt par labi izdomātu sociālu barjeru vai nodevu, kas pasargā visumā neoliberālās RD pozīcijas pamatintereses no sociuma iebildēm vai protestiem.
Bet Sandra Kalniete nupat teica, ka Latvijā pēc desmit gadiem būs divas partijas – Vienotība un SC. Tā, manuprāt, nav taisnība. Un ne tāpēc, ka pēc desmit gadiem Latvijā, manuprāt, nebūs ne Vienotības, ne SC, bet gan tāpēc, ka Latvijā jau ir divpartiju sistēma. Pateicoties mūsu kopīgām pūlēm, te ir «latviešu» partija un ir «krievu» partija. Kamēr varas iegūšanu Latvijā nodrošina ne jau kāds ideju arsenāls vai pat tautsaimniecisks valsts kursa piedāvājums, bet etniskā polarizācija, visa pārējā ņemšanās un dalīšanās, pušķošanās ar tās vai citas ideoloģijas spalvām ir sekundāra. Tā ir politikas maskuballe, kura mums sazin kāda politkorektuma dēļ jāņem par pilnu.
Partijas droši vien apzinās savu nekonsekvenci. Tāpēc tām varen patīk savam labējumam pēdiņās vai kreisumam pēdiņās piekabināt vārdu «centrisks». Tās ir muļķības. Neviena no šīm partijām pat savos dokumentos, kur nu vēl praksē, nav spējusi kaut cik kvalificētā līmenī sintezēt labējo un kreiso, liberālo un sociālo. Centristiem nebūtu iespējama, piemēram, situācija, kad ekonomika plaukst aumaļām, bet tauta to nejūt.
Ar «centrismu» partijas slēpj to, ka izvēlējušās būt kentauri (varbūt himeras, varbūt nāras). To, ka vēlas paturēt sev izvēli vienu dienu uzvesties kā cilvēki, otru – kā ķēves; vienu dienu kā ateisti, citu kā ticīgie; vienu dienu kā neoliberāļi, citu – kā boļševiki, vienu dienu kā internacionālisti, citu – kā šovinisti. Uzvesties, kā izdevīgāk. Valsts netiek līdz konsekventam kursam tāpēc, ka Saeimas partiju uzvedībā mijas savstarpēji izslēdzošas, pretrunīgas nostādnes. Spēles noteikumi mainās, likumi grozās, vienas reformu nostādnes tiek aizstātas ar citām tik strauji, ka var tikai nepārtraukti sākt. Jēdzīgi pabeigt nav iespējams pat bibliotēku. Vai tiltu. Nodrošinot savu izdzīvošanu caur bezprincipialitāti, dubultstandartu, nesavietojamā savietošanu, partijas arī valsti padara par kentauru. Proti – dzīvo mironi.
Vēl viens Latvijas partiju iecienīts pašraksturojuma vārdiņš ir «labējais konservatīvisms». Bet – viena no labējo konservatoru pamatīpašībām ir – valsts interešu prioritāte kā svētums. Kura Saeimas partija savā praksē apliecinājusi šīs intereses kā svētumu? Ja būtu cieņā labējais konservatīvisms, jēdziens «valsts nozagšana» neparādītos. Turklāt, ja labējiem radikāļiem izvēlētais ienaidnieks ir neapstrīdams un monolīts, tad labējo konservatoru pieejai vajadzētu būt diferencētākai, tai vajadzētu, piemēram, šķirt krievvalodīgo kopienā tos, kas grib noslēgties, no tiem, kas grib dialogu un sadarbību. Tā nenotiek. Saliedētībai domātā nauda acīmredzot tiks tērēta nevis politikai, bet sīrupainiem mānekļiem, kurus iespējams izrādīt kā integrācijas panākumu.
Jā, ja summē antidemokrātiskas varas izpausmes attieksmē pret sabiedrību un pašas sabiedrības negatīvismu attieksmē pret valsti (!), tad šis labējās apziņas līmenis ir Latvijā populārs. Taču tas ir neattīstīts, vāji apjēgts, līdz politikai neticis, pamatā ikdienas emocijās uzbarots līmenis. Žēl, ka partijām attiecībās ar sabiedrību tas ir iecienītākais līmenis. Pieņemsim, ka labējākās Saeimas partijas – Nacionālās apvienības – labējumu var nelikt pēdiņās. Bet tad rodas jautājumi. Piemēram – latvietības ideja, ja atsperas labējā kultūrā, taču ir daudz plašāka par politisko telpu. Tad kāpēc NA (manuprāt) ne tik daudz apkalpo šo ideju, cik izmanto to kā savas individuālistiskās politikas instrumentu? Atšķirībā no konservatīvajiem vai labēji konservatīvajiem, tiem, kuru nacionālā apziņa kāpināta līdz nacionālismam, it kā piedien pastāvēt uz nācijas prioritāti samērā ar indivīdu. Es domāju, ka kvalitatīva nācijas apziņa šobrīd ir latviešu problēma, bet konsekventu politiku tās dēļ pat no NA puses neredzu. Visu viņu labējums ir labējums pēdiņās.