Veselības ministrija sacerējusi Veselības obligātās apdrošināšanas koncepcijas projektu. Teksts liecina, ka projekts radīts sev – nozares birokrātijai. Jo pamatā tas apraksta obligātās veselības apdrošināšanas (OVA) ideju no finanšu mobilizācijas puses.
Ko tas konkrēti dos pacientam, tautas veselībai, nav atklāts. Taču gribētos zināt vismaz šo:
Kādā kvalitatīvā saistībā eksistē šī OVA ideja kaut vai ar Sabiedrības veselības pamatnostādnēm 2011.–2017. gadam. Pamatnostādnēs teikts, ka «sabiedrības veselības politikas virsmērķis ir pagarināt Latvijas iedzīvotāju veselīgi nodzīvotos gadus un novērst priekšlaicīgu nāvi, saglabājot, uzlabojot un atjaunojot veselību». No projekta izriet – galvenās nozares nelaimes cēlušās no tā, ka veselības aprūpe nav bijusi saistīta ar nodokļu nomaksu. Ja šo nebūšanu novērst, nozare būs laimīga. Kā tas pirmais korelē ar to otro? Kāds būs lietišķais (ekonomiskais, sociālais, medicīniskais) idejas efekts?
Plašākā nozīmē būtu labi zināt, kā šis projekts stratēģiskā kontekstā korelē ar Latvija 2030, bet taktiskā – ar Latvijas stratēģiskās attīstības plānu 2010.–2013. Līdz ar augšminētajām pamatnostādnēm šie dokumenti paredz veselu cilvēku un pārnozaru mijiedarbību tā dēļ. Manā izpratnē tas nozīmē aktualizēt veselības profilaksi, ne tikai ar medicīnas, bet arī ar ārpusmedicīnas līdzekļiem. Bet veselības aizsardzībā tas, manuprāt, nozīmē, ka profilaktiskā un ārstējošā medicīna pastāv mijiedarbībā un starp tām nav plaisas. Kā OVA mainīs stāvokli, kā gādās, lai slimo būtu arvien mazāk, lai cilvēki nonāk pie ārsta un tiek ārstēti laikus?
Gribētos zināt arī to, cik šī OVA versija būs ilgtspējīga. Proti, pēc cik ilga laika Latvijā tiks sasniegta šīs pieejas efektivitātei kritiskā strādājošo un nestrādājošo skaita proporcija. Vai arī – kas tiks darīts valsts politikā, lai vismaz operatīvā nākotnē nenāktos atkal domāt par kārtējo medicīnas finansēšanas reformu.
Ja jau tagad, kad nozare slauc divas finanšu govis (neiezīmētais budžeta finansējums, pacientu maksājumi), tiek runāts par to, cik grūti, cik neiespējami esot kontrolēt līdzekļu izlietojumu visos līmeņos, cik perfekta būs kontrole, kad govis būs trīs (plus iezīmēti 5% IIN). Atkal jaunas izredzes vairoties birokrātijai?
Ja jau tiek lietots vārds apdrošināšana, tad Latvijā (pat ja šīs apdrošināšanas iemaksas tiek saistītas tikai ar iedzīvotāju ienākuma nodokli) es gribētu redzēt apdrošināšanas līgumu. Tajā es uzņemtos savas saistības un pakalpojumu sniedzējs garantētu savējo perfektu izpildi. Dažu gadu laikā man uzkrājušās vairāk nekā tūkstoš medijos neminētas empīriskas epizodes iz nozares dzīves. To kopums vedina secināt, ka modernas tehnoloģijas nozarē itin labi sadzīvo ar stila ziņā samērā arhaisku un izteikti birokratizētu nozares pārvaldi. Bet, kad no jaunas informācijas kārtējo reizi apskrienas dūša, tad secinājums ir šāds: aiz labiem ārstiem, mūsdienīgām tehnoloģijām, dažiem labiem administratoriem slēpjas jau degradēta sistēma. Es neticu, ka šī sistēma ir spējīga un vēlas nodrošināt pamatnostādnēs sacīto: «Novērst nevienlīdzību veselības jomā, veicot pasākumus, lai nodrošinātu visiem Latvijas iedzīvotājiem vienādas iespējas uz veselību.» Es neticu, ka OVA ir šāds pasākums. Jo līdz šim sistēma veicinājusi sociālo stratifikāciju. Pārāk daudz piemēru tam, ka valsts attieksmē pret pacientu nav pildījusi savas it kā garantētās saistības (noteikto bezmaksas pakalpojumu vietā maksas, valsts garantijas nodrošinātas haltūras līmenī, nevienlīdzība vecuma dēļ u.tml.). Vārdu sakot, gribētos skaidri zināt, uz ko te attiecas vārds apdrošināšana – uz pacientu veselību vai nozares birokrātiju?
Lasīju par dažādu, ar mūsu stāvokli daudzmaz samērojamu sabiedrību (Austrumeiropā, postpadomju telpā) attieksmi pret OVA. Pamatsecinājums: lai OVA būtu efektīva, nepieciešama sociālās jomas reforma, kādu valstīs ar objektīvi lejupejošu dzīves līmeni nez vai iespējams veikt. Proti – man liekas, ka pirms provizoriski nosaukt 130–170 tūkstošus neattaisnoto nodokļu nemaksātāju, kam plānveida medicīna tiks liegta spaidu kārtā, būtu jānoskaidro, cik no šīs medicīnas atteikušies brīvprātīgi. Lielākais medijos redzētais pieaugušo cilvēku skaits, kuri neapmeklē ārstu trūkuma dēļ, bijis 36%. Cik no tiem laikus neārstējas vai dod priekšroku algai aploksnē pamatā objektīvu (politikas radīto sociālo seku u.tml.) iemeslu dēļ? Ja šos iemeslus neaizvākt, projektā noteiktā pieeja vairos sociālo netaisnību un noslāņošanos.
Bet nozarei, lai kādu finansēšanas mehānismu tā pieņemtu, nekad nepietiks naudas. Tik ilgi nepietiks, kamēr veselības aizsardzības sistēma uzskatīs sevi ne tik daudz par cilvēka (iz)ārstēšanas, cik par naudas iegūšanas mašīnu. Tieši šis apstāklis, manuprāt, ir viens no galvenajiem cēloņiem, kāpēc civilizētajām valstīm, kurām XX gadsimta divdesmitajos gados puslīdz pietika ar 0,7–1,2% no IKP medicīnai, tagad var nepietikt ar 12–16%. Arī tas, ka XX gadsimta sākumā tēriņu pieaugums medicīnai par 10% attīstītajās valstīs cēla sabiedrības veselību par 12%, bet astoņdesmitajos gados par 1,8%, liecina – slimnieki un slimības ir apzināti ražoti straujāk nekā veselība. Var teikt, ka Latvijas medicīnā reformas divdesmit gadus sekojušas cita citai. Kurš gribēs reformēt nozari (un valsti) par labu tautas veselībai?