Saeima radīja stulbumu, kas kārtējo reizi pacelts vispārīgas normas līmenī vienīgi tekošā acumirkļa un viena atsevišķa notikuma dēļ. Prezidents nolēma, ka stulbums būs labs diezgan, ja vien Saeima tam piešķirs lielāku smukumu. Ko lai saka? Runasvīriem spēks rokās. Arī prezidenti nav pasargāti no politikānisma.
Protams, runa ir par Saeimas vairākuma grozīto un prezidenta otrreizējai caurskatīšanai atdoto likumu Par tautas nobalsošanu un likumu ierosināšanu. Likums tika grozīts bez kādas vispārējas vajadzības. Un ne tādēļ, lai stiprinātu tiešo demokrātiju, bet tikai tādēļ, lai sodītu ar rubli (latu) un attieksmi bezkaunīgos krievus, ja tiem vēl kādu reizi ienāktu prātā rīkoties tā, kā tie rīkojās 18. februārī. Tās bija tikai koalīcijas atraugas pēc notikuma, kurš apliecināja, ka valsts politika ir novedusi pie divkopienu sabiedrības. Koalīcija acīmredzot ir par vāju, lai apliecinātu savu patiesību faktiskajam šo grozījumu adresātam ar varas rīcībā esošiem politikas līdzekļiem. Vai arī koalīcija uzskata, ka tiešā demokrātija kļūst pārlieku uzbāzīga un neproduktīva. To tā arī varēja definēt. Bet tā vietā publiskie laukumi bija aizņemti ar matemātiskām kalkulācijām, kādas tad tiešās demokrātijas dozas mūsu tautiņai dodamas, cik augstu liekams krampītis demokrātijas pieliekamā durtiņām. Veids, kādā koalīcija izvēlējās pastarpināt tiešo demokrātiju no pārstāvības demokrātijas, liecina, ka uzticības krīze nebūt nav pārvarēta. Turklāt jāsecina, ka Saeimas vairākums un Rīgas pils baidās paši no savas varas. Tiktāl, ka padara apgrūtinošus politikas instrumentus, kas palīdzētu gudrai varai testēt jebkuru situāciju, kas atvieglotu tās regulēšanu mierīgā ceļā. Nekā! Pils pat uzskata, ka «mazākums par valsts budžeta līdzekļiem nedrīkstētu pastāvīgi diktēt vairākumam dienas kārtību referendumos». Manā uztverē tas ir analfabētisks uzskats. Pirmkārt, ja būtu rakstīts, ka mazākums nedrīkst diktēt valsts dienas kārtību, to varētu saprast. Bet, ja referendumu dienas kārtība jau ierosināšanas līmenī grasās tikt noteikta nevis ar atsevišķa ļaužu kopuma (mazākuma), kam šī dienas kārtība liekas svarīga, gribu, bet bezmaz ar Saeimas lēmumu un vairākuma akceptu, tad tas ir absurds. Savukārt, lai referendumi nepārvērstos par nesakarīgu varas tramdīšanas līdzekli, vajadzīgi nevis apgrūtinājumi, bet tik vien kā kvalitatīva politika. Taču, ja tautas kalpi ar publisko vidi apietas tāpat kā Lubāna apsaimniekotāji ar dambi, nav nekāds brīnums, ka dambis galu galā rīkosies nevis tā, kā gribēs apsaimniekotāji, bet kā gribēs dambis pats. Acīmredzot pietiekamas investīcijas dambī kopumā būtu mazākas nekā līdzekļi, kas būs jātērē sekām, ko radīs pārrauts dambis. Referendums savā ziņā tāds pats dambis vien ir. Referendums ir labas zāles pret spriedzi un ļauj varai pieņemt lēmumus, nenovedot situāciju sabiedrībā līdz konfliktam. Jebkurš sociāla līmeņa konflikts izmaksā valstij daudz dārgāk nekā neveiksmīgi vai nejēdzīgi referendumi. Otrkārt, varai nevajadzētu tik klaji demonstrēt dubultstandartu. Latvijas vara, pateicoties reālajam partiju režīmam un izteiktām oligarhijas pazīmēm, ir mazākuma vara. Ja šis mazākums atļaujas slēpt no vairākuma, slepenot pat valsts darba kārtību, tad tā tiesības diktēt sabiedrības mazākumam, kā tam būs lietot legālus demokrātijas rīkus, ir apšaubāmas. Citādi varēs spriest, kad Saeimai kādreiz tiešām ienāks prātā būt suverēna pārstāvim pēc būtības. Treškārt, valsts budžeta līdzekļi tie paši nodokļu maksātāju līdzekļi vien ir. Tie nav domāti tikai vairākuma (tostarp politiskai) iztikšanai, un tos nav gādājis tikai vairākums. Turklāt – mums taču nav vairākuma, mums ir Latvijas tautas prezidents. Bet, ja valsts vara nevēlas piebarot sabiedrības aktivitātes, tad paveras lielākas manipulācijas iespējas biezajiem un ārējiem kārumniekiem. Tiem tagad būs vieglāk pasūtīt un nodrošināt kādu referendumiņu savai vajadzībai. Un – Latvija, protams, nav Šveice, bet arī no mūsu Satversmes izriet, ka ļaudis te ir savās tiesībās vienlīdzīgi. Ja 2009. gada maijā Satversmes tiesa atzina, ka minētā likuma 22. pants (parakstiem jābūt apliecinātiem pie notāra) atbilst Satversmes 1. pantam, tad otrā parakstu vākšanas posma izslēgšana un valsts pastarpināšanās no tās kopā ar daudz lielākas ļaužu masas apgrūtinājumu rada pārdomas par to, ka maksa par paraksta apliecinājumu šajā gadījumā ir diskriminējoša.