Ceturtajā jūlijā (ebreju genocīda upuru piemiņas dienā) Latvijas oficiālo aprindu pārstāvji dosies uz ebreju piemiņas vietām daudz kuplākā skaitā nekā citkārt. Ko citu tiem iesākt, ja Ebreju draudžu un kopienu padome atkal padarījusi to dzīvi neērtu?
Jāmēģina ar miesas klātbūtnes daudzumu kompensēt gara un gribas vājumu, lemjot par ebreju īpašumiem. Jo tā vien liekas, ka Latvijā nav neviena politiķa un neviena jurista, kas spētu pilnīgi paskaidrot sabiedrībai, kāpēc šajā lietā ir jārīkojas tā vai citādi. Katrs izdabā tam viedoklim, kas pašam tuvāks.
Ja tas ir pamatā juridisks jautājums, kas liedz skaidri oficiāli definēt, piemēram, to, ka ebreji savās prasībās ir pielīdzināmi tiem, kuri nokavējuši likumos noteiktos īpašumu atgūšanas termiņus? Viss – lēmums skaidrs. Kas liedza pašai 2003. gada 16. martā dibinātajai Ebreju draudžu un kopienu padomei tiesā apstrīdēt 2006. gadā izteiktās pretenzijas un panākt apliecinājumu tam, ka padome pārstāv visas Latvijas ebreju draudzes un organizācijas, kā arī ir pirmskara Latvijas ebreju sabiedrisko vai reliģisko organizāciju tiesiskā pēctece? Jāatgādina, ka pēc Otrā pasaules kara ebreju kopiena Latvijā netika atjaunota režīma dēļ (sk. A. Stranga, Latvijas ebreji un padomju vara). Protams, Latvijas valsts neatbild par okupāciju sastrādāto. Taču nacisma un boļševisma seku radītā to vai citu problēmu tiesiskā situācija būtu jāvērtē nevis fragmentāri, bet, cik iespējams, pilnīgi. Lai neiznāk tā, ka šīs sekas tiešā vai netiešā veidā tiek akceptētas. Esmu šogad reizes piecas sešas medijos pamanījis izteikumu «it kā ebreju īpašumi» vai «juridiski apšaubāmi īpašnieki». Bet var taču tiesiski raksturot prasītāja ambīciju pamatotību saistībā ar pieprasīto objektu. Un publiski izpausties tikai tad, kad ir iespējams sabiedrībai piedāvāt nevis juridiskas tenkas, bet izsvērtu slēdzienu.
Bet, ja tas pamatā ir politisks jautājums, tad politiskā griba ir manta, ko nosaka pārliecība. Taču, ja politiskā griba tiek aizstāta ar politisku farsu, tas nozīmē, ka apstākļi ir šo gribu devalvējuši un politiskā vara šajā lietā lemt nespēj. Šķiet, ka oficiālajai Latvijai atslēgas vārdi politikas līmenī nav vis «restitūcija» vai «īpašumu atdošana ebrejiem», bet gan «denacionalizācija beigusies» un «ar kurām rokām». Faktiski var teikt, ka ebreju īpašumu problēma no valstij uzdota jautājuma kļuvusi par partiju spekulāciju problēmu. Diemžēl tā kļuvusi par vēl vienu etnisku spekulāciju. Partijām svarīgāk nevis noņemt šo problēmu no darba kārtības, bet, no vienas puses – nesamaitāt caur šo ebreju jautājumu attiecības ar vēlētājiem, kādus partijas pašas sev saražojušas, no otras – saglabāt cerības uz Hilarijas bučām. Un tāpēc izrādās īpaši svarīgi, ar kurām rokām ebreju īpašumu jautājums tiks gatavots Saeimai. Kura koalīcijas partija būs tā ģenerālmenedžeris.
Man šķiet – tā ir Latvijas politiskās un profesionālās elites raksturīpašība – nevēlēšanās gatavot un pieņemt principiālus lēmumus saistībā ar neērtām problēmām. Tiek rēķināts, ka izdevīgāk ir gānīt šo problēmu pieteicējus, bet skaidras gribas vietā piesegties ar pūļa sajūtām. Lēmuma par ebreju īpašumiem vietā Latvijas valsts vara līdz šim uzskatījusi par labāku spekulēt ar politiskās konjunktūras izmaiņām. Bet tas nozīmē, ka šī tēma kļūs par hronisku politisku neirozi.
Acīmredzot ebreji uzskata, ka holokausta upuru manta ir kopienas manta. Acīmredzot morālā aspektā te nav diezgan ar atbildi, ka valsts nostāja šajās lietās ir: «Nav cilvēka – nav problēmas.» No citas puses – jāatgādina, ka Ebreju draudžu un kopienu padome sakarā ar likumprojekta Par atbalstu Latvijas ebreju kopienai noraidījumu Saeimā savulaik (sk. Diena, 24.11.2006.) pauda viedokli, ka valdība lauzusi iepriekš starptautiskā līmenī dotos solījumus. Jau tolaik (sk. NRA, 18.12.2006.) tika secināts, ka augstākās valsts amatpersonas Latvijas vārdā devušas solījumus citu valstu amatpersonām, un ieteikts noskaidrot, vai amatpersonas, dodot šos solījumus, nav rīkojušās ārpus Latvijas likumiem, par sliktu valsts drošībai. Spriežot pēc amatpersonu sarosīšanās valdībā un dažu ārvalstu figurantu kāres iejaukties, kuluāru solījumi varētu būt doti atkal. Bet par bazaru jāatbild, pat ja tas ir amorāls.
Vārdu sakot – neredzu traucēkļus, kas sešu (un vairāk) gadu laikā būtu lieguši Latvijas valstij skaidri definēt viedokli šajā lietā. Acīmredzot Latvijas vara ir traucēklis pati sev. Jo gaida situāciju, kad varēs teikt, ka lēmumu noteikuši nepārvarami apstākļi.