No speciālistu publikāciju kopuma un sarunām ar EP deputātu Ivaru Godmani tiku pārliecināts, ka Latvijas mājasdarbs, Latvijas (Baltijas valstu) piedāvātais tiešmaksājumu variants (ne mazāk par 80% no vidējā maksājumu apjoma par hektāru un ne vairāk par 120% no vidējā) ES situācijas kontekstā nav ne ambiciozs, ne kaprīzs (nākamgad Latvija saņems 35% no ES vidējā par hektāru).
Tas ir loģisks, tas ir minimāli nepieciešamais, lai samazinātu starpību starp 63 latiem, ko Latvija saņem par hektāru šodien, un 186 latiem (ES vidējais šodien) tiktāl, lai Latvijas lauksaimniecība mīļotās Eiropas visnotaļ taisnīgajā un brīvajā konkurences tirgū nezaudētu cenu un prestižu. Nedomāju, ka par kaprīzi būtu turama arī Latvijas ideja atsacīties no tiešmaksājumiem vispār. Šobrīd oficiālie ES piedāvājumi lauksaimniecības politikai apliecina zināmu evolūciju (ne mazāk kā 65% no ES vidējā, nenosakot augšējos griestus), un Latvijas lauksaimnieki nākamajā ES budžeta posmā saņems vairāk naudas nekā līdz šim. Taču situācijas izlīdzinātības ziņā Latvija arvien paliks sēžam Eiropas taisnīguma ratu pakaļā.
Dīvaini, ka Eiropā augstu uzkāpušie veči un dāmas gadiem nespēj taisnīgi saregulēt, manuprāt, gauži praktisku lietu. Gādāt, lai Eiropas (un pasaules) stratēģiskā resursa – lauksaimniecības produkcijas – ražošana ik Eiropas nostūrī būtu, cik tas konkrētās vietas apstākļos iespējams, efektīva. Vienotā Eiropa, kur kaimiņi cits pie cita nāk paēduši un ar veiksmīgi padarīta darba izjūtu, man šķiet labāka par vienotu Eiropu, kurā postpadomju nomaļu nabagi ar tukšām bleķa bļodiņām slamstās gar lielajām Eiropas ekonomikām. Proti, laika gaitā vērojot publiski pieejamo tēmas kopainu, rodas iespaids, ka cēloņi pastāvošajai ES lauksaimniecisko maksājumu politikai varbūt vien sākotnēji, tad, kad šī politika tapa, bija meklējami Latvijas laukos. Lai gan pie sevis domāju, ka arī tad galveno lomu nospēlēja politika, proti, vecās Eiropas valstu spēcīgais lauksaimnieciskais lobijs. Laikā, kad jaunajām Eiropas valstīm bija vien šā lobija iedīgļi. Šobrīd, arī ņemot vērā to, ka Eiropas lauksaimniecības politika ir mainījusies (no atbalsta ražošanai pārvietojoties uz risku pārvarēšanas un ienākumu stabilitātes pusi), nez vai galvenie netaisnīgas attieksmes cēloņi meklējami Latvijas laukos vai Eiropas laukos vispār. Man šķiet, ka tie galvenokārt meklējami politikā un – arvien vairāk – ārpus racionāliem apsvērumiem.
Tas rada pārdomas par tēmu – vai taisnīga Eiropa vispār būs iespējama. Varbūt tādas domas uzmācas tāpēc, ka tas, ko sauc par Eiropas, ES interesēm, praksē nav nolasāms kā kaut kas pilnīgs, vesels un vienots. Praksē ir nolasāms, ka tos vai citus lēmumus nosaka vispārināts atsevišķais, nevis no konkrētā atvasināts kopīgais. Grieķijai jāpaliek eirozonā galvenokārt ne Grieķijas labuma dēļ, bet tāpēc, ka drahma samazinās preču pārdošanas telpu (43% Vācijas eksporta iet uz eirozonu). U.tml. Taisnīguma izpratnei ES institūtos ir «kails kapitālistisks pamats» (I. Godmanis). Šis pamats nav kāda konstitucionāla vienošanās, kas sintezētu cilvēcīgos, nacionālos, ģeopolitiskos un ekonomiskos apsvērumus. Lēmumus nosaka spēcīgāko un ietekmīgāko valstu intereses, atsevišķu valstu iedzīvotāju skaits, transnacionālo korporāciju lobiji... Latvija šajā spēļu kontekstā neizskatās stipra un nav atradusi, kam pieslieties (ASV vai Krievija šajā gadījumā neskaitās). Latviju, kas ar savu krējuma ķērnīti un rupjmaizes kukulīti klauvē pie Briseles durvīm, var uztvert un atbalstīt kā etnogrāfisku retumu, bet ne kā svarīgu Eiropas daļu. Jo Eiropas praksei pagaidām nav idejas, kas uzlūkotu Latviju un tai līdzīgas valstis kā līdzvērtīgus partnerus. Te nav nekā ļauna attieksmē pret Latviju. Tas ir tikai bizness un tā priekšstati par taisnīgumu.
Protams, var uzdot par cēloni krīzi. Lai gan man šķiet, ka krīze tikai saasina līdzšinējo attieksmi, nevis maina tās būtību. Ivars Godmanis Neatkarīgajai teica, ka mēs neapzināmies noskaņojumu transformācijas ES, kuras provocē attieksmi: neviens nevienam negrib maksāt. «Eiropa iztur pārbaudi ar totālu krīzi. Līdz šim tā bijusi divās trijās valstīs, bet tā kā tagad – vēl nekad. PSRS tādu krīzi neizturēja. Bet ES tādiem gadījumiem nav iepriekšējas pieredzes.» Ar to var skaidrot, maigi sakot, sakāpināto emocionalitāti ES struktūrās. Man nešķiet labi, ja augstākās ES amatpersonas sāk publiski tiražēt nevis rīcības apsvērumus, bet šaubas un nenoteiktību. Jo tas veicina viedokļu drumstalošanos, nevis vienošanos. Izlīdzinātības (kohēzijas) draugi pastāv pretrunā ar tiem, kuri teic: kāda kohēzija, vajag labāk saimniekot. Tie (Holande, Somija), kuri burkšķ, ka nevajag nevienam neko maksāt, neklausās viedoklī – ko jūs burkšķat, jūs taču barojaties no mūsu telpas (I. Godmanis). Līdz ar to nav skaidrs, kāds būs 2014.–2020. gada ES budžets, un līdz ar to nav skaidrs, cik taisnīgāka kļūs ES attieksme pret Latvijas lauksaimniekiem. Lielās ekonomikas gribētu, lai ES budžets tiek par 10% samazināts. «Mēs pastāvam uz 5% palielinājumu, jo tas ir investīciju budžets.» (I. Godmanis.) Oficiāli pagaidām pieteikts 3% palielinājums. Skaidrība varētu nākt uz gada beigām. Ap Ziemassvētkiem.
Oficiālie ES projekti Latvijas lauksaimnieku stāvokli kopējā bildē pagaidām diez ko neuzlabo. Arī tāpēc ceru, ka Latvijas politiķi netaisās samierināties un atteikties no sava viedokļa. Bet – šajā sakarā publiski pieejamā attiecību kopaina man liecina, ka Latvijas pašdefinīcija Eiropas institūtos varētu būt izteiktāka. Lai arī Ivars Godmanis uzskata, ka sadarbība ar valdību un EP deputātu no Latvijas savstarpējā sadarbība ir normāla. Savukārt man oficiālā Latvijas retorika rada bažas, ka te iecienītais nozaru feodālisms nosaka arī augstāko valsts solidāras pārstāvības līmeni Eiropas Savienībā. Bet, ja «Latvijas zemnieku rūpe», kuri Eiropā sitas par taisnīgiem maksājumiem, netiek artikulēta kā stratēģiska valsts (!) rūpe, lietas labā nav darīts viss iespējamais.