Jo labāk apgrozās nauda, jo tauta veselāka. Tā varētu būt aksioma. Taču Latvijā – diez vai. Veselības politiķiem un mediķu kopumam pacienti jau pasen ir pirmām kārtām finanšu spekulāciju un tikai tad ārstēšanas objekts.
Līdzīgi izglītības politiķiem un skolotāju kopumam skolēni jau pasen ir pirmām kārtām utilizācijas un atalgojuma attaisnošanas, nevis audzināšanas objekts. Varbūt pirms desmit gadiem šo nozaru stāvokli varēja saistīt tikai ar politiķiem un budžeta politiku. Taču divdesmit gados, sevišķi ņemot vērā, ka dzimtbūšana un kalpu laiki Latvijai garām, kļuvis skaidrs, ka šo nozaru politika nekādi nevarēja tapt tik izcila bez attiecīgo profesionāļu kopumu atbalsta. To valstu un sabiedrību pieredze, kuras tiecas būt civilizētas, liecina, ka divdesmit gadu ir pietiekams laiks, lai katram būtu skaidrs, ka veselības politika pievērsta tautas veselības uzlabošanai. Nevis slimošanas industrijai un degradācijai, kā tas izdevies Latvijai.
Šī tirāde radās, izlasot Veselības obligātās apdrošināšanas koncepcijas projektu. Jo tajā es atradu vien manipulācijas ar veselības finansējumu, bet nekādu pamatojumu, nekādu garantiju tam, ka šīs manipulācijas uzlabos tautas veselību. Man radās iespaids, ka autori tīšām centušies nedomāt par to, kā iecerētais «veselības nodoklis» (veselībai iezīmētie 5% no iedzīvotāju ienākuma nodokļa) samērojams ar ārstēšanas efektivitāti. Vai vismaz, kā tas iespaidos veselības politikas (tostarp profilakses) kvalitāti kopumā. Man šķita, ka projektā fiksētā vēlme – līdz 2020. gadam panākt, lai veselības budžets būtu 4,5% no IKP – samērā ar nozares misiju definēta kā bezrezultatīvs pašmērķis. Tāpat kā pamatā par bezrezultatīvu pašmērķi (manuprāt) izvērtušās nozari līdz šim piemeklējušās reformas. Tas arī izriet no veselības politikas galapunktam – cilvēkam – pietuvināto oficiālo skaitļu kopuma. Projekta autoriem galvenā problēma veselības aprūpes sistēmā šķiet tas, ka «veselības budžets nav sasaistīts ar nodokļu ieņēmumiem, līdz ar to no gada uz gadu pastāv veselības budžeta neprognozējamība». Man tā šķiet pamatā fiskāla, politiskās un birokrātiskās kultūras problēma. Nav konkrēti fiksēts, cik lielā mērā pieaugs budžeta prognozējamība, ja «veselības nodoklis» veidos vien kādu ceturto daļu no kopējā nozares budžeta (piemēram, prognoze 2020. gadam: budžets – 1042, IIN daļa – 238 miljoni latu). Nav atklāts efekts, kāds tiks gūts, ieviešot sociālo apdrošināšanu uz viena nodokļa pamata (proti, šā vai tā sašaurinot nozares budžetam pieejamo nodokļu bāzi) un kāpēc tā atkal nebūs, lai pastarpināta, sloga pārlikšana uz iedzīvotājiem. Manuprāt, Circenes kundzei šitā ideja pamatā patīk tāpēc, ka to var lietot kā soda sankciju sliktajiem nodokļu nemaksātājiem. Taču nav aplēsts, cik no tiem 36% ļaužu, kas neapmeklē ārstu naudas trūkuma dēļ, ir alkoholiķi vai slaisti, bet cik pieņem algu aploksnēs un nemaksās arī iecerētos 20 latus tāpēc, ka viņiem jāizvēlas starp savu veselību un bērnu pabarošanu. Sīkumi ministri un projekta autorus neaizrauj. Tiesa, teikts, ka neatkarīgi no tā, vai kāds ir to nodokli maksājis, vai nav, viņam pienākas «Latvijas valsts apmaksātais medicīniskās palīdzības minimums, kas sevī ietver skaidri definētu minimālā apjoma neatliekamo medicīnisko palīdzību». Vārda «skaidri» vietā es te liktu vārdus «vispārīgos vilcienos». Jo šo jautājumu esmu uzdevis vairāk nekā desmit dakteriem un vienmēr, nonākot pie zināmas «skaidri definēto» elementu detalizācijas, iestājies mulsums. Turklāt, ja ir prieks par to, ka veselības maksājumi tiks piesaistīti ienākumiem, vajadzētu atbildēt, vai šī pieeja neradīs atšķirības aprūpes pieejamībā cilvēkiem dažādos reģionos (jo ienākumu līmenis ir dažāds, tātad iekasētās IIN summas atšķiras). Kā notiks izlīdzināšana? Un vēl man gribētos šajā projektā redzēt, piemēram, to, ka «bezmaksas» dzemdētāja valstij (!) ir tikpat tuva kā «maksas» dzemdētāja. Utt., u. tml. Iespējams, šā projekta īstenošana tiešām «uzlabos naudas apriti sistēmā», bet nav pamatots, kā tā uzlabos tautas veselības kvalitāti.
Tostarp politiķi un valsts aparāts, skolotāji, mediķi ir tie ļaužu kopumi, no kuriem tautas kvalitāte atkarīga visvairāk. Individuālā līmenī var just līdzi ļaudīm, kas diendienā raujas melnās miesās par neadekvātu atalgojumu. Bet – valsts līmenī iznāk, ka tie rāvušies bezrezultatīvi. Tāpēc – paamizējāmies divdesmit gadu un diezgan! Nekādu algu paaugstinājumu ierēdņiem, mediķiem un izglītības darbiniekiem, kamēr varas un abu nozaru politika netop nepārprotami pievērsta to mērķim un rezultātam.