Aktrise Faina Raņevska savulaik teica, ka nedabiskas viņai šķiet vien divas lietas – ledus balets un zāles hokejs. Es arī nevaru saprast divas. To, kāpēc seksualitātes homoseksualizācija ir progresīvs process un kāpēc homoseksuāļu tiesības cilvēktiesību kopumā ir kaut kas īpaši izceļams.
Neviena jurista tam pievērsta publikācija, lai cik augsti titulēti tie ar būtu bijuši, mani pagaidām nav pārliecinājusi par to, ka seksuālā orientācija ir pamats kādai tiesību izcilībai vai izņēmumam. Man šķiet, ka, aprakstīdami geju tiesības, tie aprakstījuši katra cilvēka tiesības. Es saprotu, kāpēc pastāv invalīdu tiesības, kāpēc pat sed nata lex (nerakstīta, dabiska likuma) līmenī būtu jāpastāv īpašai attieksmei pret bērniem vai veciem ļaudīm. Bet geji – tie taču nav šajā ziņā nekas īpašs. Arī, piemēram, veģetārieši šajā ziņā neliekas man nekas īpašs. Tiem nepieciešams īpašs ķēķis, bet nez vai īpašas tiesības. Vienam patīk mīlestība no priekšpuses, citam no aizmugures, vienam patīk auglīga mīlestība, citam neauglīga… Un, ja vieni saka – mēs varam, gribam darīt un darām tā, bet otri saka – mēs tā nevaram, negribam darīt un nedarīsim, tad manā izpratnē nevienā pusē te vēl nav nekāda cilvēktiesību pārkāpuma, bet ir orientāciju vai, pieņemsim, uzskatu nesaderība, uz ko vienlīdz tiesīgi abi savu uzskatu paudēji. Kamēr tie nekāpj viens otram uz galvas, bet tikai pastāv uz savu, neviens no tiem nav homofobs. Vieni pauž (vai degradē) savus uzskatus caur praidiem, plenēra karalienēm un ķēdēs kaltiem večiem, otri – caur dzimstību. Bet, ja izpaliek vairošanās aspekts un paliek tikai kopošanās aspekts, priekš kam kādam no tās paveidiem īpašas tiesības? Te mēs varētu likt homīšiem mieru un pat atvainoties, ja tiem nācies sastapties ar ksenofobiju (citādā neieredzēšanu).
Bet publiskā jezga, kura tiecas ņemt par karogu vārdu «homofobija», nerespektē konkrētās sabiedrībās pastāvošos paradumus un morāli, pamatā izriet ne jau no cīņas par netradicionāli orientētu konkrētu cilvēku līdztiesību, bet no cīņas par homoseksuālisma propagandas izvēršanu. Sevišķi, ja «seksuālā orientācija – tas nav modes jautājums» (seksologs I. Kons) un ja tā «nav saistīta ne ar masu informācijas līdzekļu darbu, ne ar modi, ne ar ideoloģiju, ne ar kādu sabiedrisku grupu vai kustību» (psihoterapeits D. Isajevs), bet to grib iztaisīt par «ideoloģiju», masu kustību un modi. Homoseksuālisma propaganda Rietumu pasaulē bijusi efektīva. Taču man šķiet, ka ne jau seksuālo minoritāšu tiesību stāvoklis kā tāds, bet tieši notikusī morāles transformācija «ļauj» uzstāt uz to, ka arī tiesību laukā nākotnes galīgums liekams līdzvērtīgs nākotnes bezgalībai.
«Nekur iepriekšējās morāles gāšana nav redzama tik skaidri kā attieksmē pret homoseksuālismu» (P. Dž. Bjūkenens). Ja Otrā pasaules kara laikā ASV valsts sekretāra palīgs zaudēja amatu par uzmākšanos gulošam pavadonim, ja Lindons Džonsons baidījās zaudēt miljonus balsu sava vīriešu tualetē aizturētā palīga dēļ, tad «tagad viss ir savādāk» (P. Dž. Bjūkenens). 2001. gadā Džerijs Stabss paveda sešpadsmitgadīgu pusaudzi, taču noraidīja senāta apvainojumus, atkārtoti virzīja savu kandidatūru un tika atkārtoti ievēlēts katoliskajā Masačūsetas štatā. Hilarija Klintone bija pirmā starp pirmajām lēdijām, kura piedalījās praidā, bet noraidīja aicinājumu piedalīties politiķiem parasti saistošajā Svētā Patrika dienas gājienā Ņujorkā. Tā organizatori – katoļi bija lieguši gājienā piedalīties īru gejiem un lesbietēm. Utt.
ASV vēstnieces Džuditas Gārberes vēlme staigāt Baltijas praidā izriet no tiem tiesību, kultūras un morāles priekšstatiem, līdz kuriem Latvija laikam vēl nav «izaugusi». Kas man šķiet vien spekulācija ar tiesībām, ASV, iespējams, nosaka tiesību izpratni. Turklāt – tā ir politika. Varbūt tā ir tikai politika. Ja ASV prezidents pirmām kārtām un izteikti vervē sev atbalstu vēlēšanās tieši netradicionālas orientācijas publikā, tas var liecināt arī par to, ka morāles transformāciju dēļ tradicionālā vērtību izpratne ASV kļuvusi sekundāra.
Šajā ziņā ASV nav man paraugs. Jo ikvienos uzskatos, ikvienas organizācijas rīcībā es vēl gribu sadzirdēt priecas vēsti. Pat pāvesta Pāvila VI enciklika Humanae Vitae (1968.) man tuvāka par vēstnieces retoriku. Ne ar to, ka enciklika vēršas pret kontracepciju, bet ar paredzējumiem, kuru cēlonis, manuprāt, nav tikai kontracepcija. Denveras arhibīskaps Č. Čepjūts savulaik izcēla sekojošus Pāvila VI secinājumus: laulības pārkāpšanas sērga un morāles pagrimums; to politiķu bruņojuma vairošana, kas nepievērš uzmanību morāles apsvērumiem – sievietes kā «cienītas un mīlētas draudzenes» statusa transformācija «miesīgas baudas instrumenta» statusā; attieksme pret vīriešiem un sievietēm kā priekšmetiem, pret bērniem – «kā slimību». Es liekos saprotam, kādu priecas vēsti man nes invalīdu tiesību uzsvērums, alkoholiķu pestīšanas programmas vai veģetārisma propaganda. Kādu priecas vēsti man nes homoseksuālisma propaganda, to es neesmu sapratis. Nodarbojies pats ar sevi, nākotne ir slimība…!? Es nesaskatu te priecas vēsti. Tāpat kā, piemēram, mūsu kungu mutēs vēstī, ka aborti jāapmaksā no budžeta, bet dzemdības – no katra paša kabatas. Precīzāk – cilvēka līmenī es šo priecas vēsti redzu, jo ne jau orientācija ir galvenais, kas man nosaka cilvēku. Bet, ja šī savādība tiek preparēta no cilvēka ideoloģijas un politikas līmenī, es to nepieņemu, jo redzu šo politiku mazvērtīgāku par manā sabiedrībā vēl kaut cik noturīgiem uzskatiem un morāli, kuri nebeidz mani ar mani pašu. Pretargumentācijas trūkums liek oponentiem apsaukāties (homofobija u. tml.). Var saprast, ka sabiedrības ar noturīgu morāli un kultūru, to pretestība no āra uztieptiem uzskatiem kaitina globālos staiguļus. Taču šajā gadījumā uzskati nav cilvēktiesību pārkāpums.