Faktiski tas, ko grasās darīt arodbiedrības, jau būtu jādara kādai politiskai partijai. Proti – jāsauc ļaudis uz laukuma un jāzina, ko tiem teikt. Kurš politisks spēks to pirmais izdarīs, tas tiks nākamajā Saeimā. Tā domāja gudrinieki, pie kuriem pirmdien biju aizgājis pārspriest vēlēšanu iznākumu un gaišo nākotni.
Vispirms gudriniekiem varētu piekrist tāpēc, ka situācija liekas jau izaugam no sociālo protestu biksiņām. Runa vairs acīmredzot nav par valdības sociālo politiku vien, bet jau par politiku kā tādu. Nevar būt, ka, šiverēdama ar pašas izslēgtu gaismu tuneļa galā, valdīšana neapzinās – tāda šiverēšana bez perspektīvas nevar palikt bez politiskām sekām. Bet – protests pret gaismas trūkumu tuneļa galā jau ir politisks protests. Un politisks vinnētājs te būs nevis tā partija, kura visaktīvāk buldozerēs jostu savilkšanu, bet tā, kura uzrādīs alternatīvu. Kura, piemēram, teiks – ko jūs, partijas, te māžojaties ar to jostu savilkšanu, es, re, jau esmu pārgājusi uz bikšturiem. Apmēram tā. Vārdu sakot, būtu vērts padomāt, vai vēl arvien ir sociālo protestu kā tvaika nolaišanas paņēmiena laiks vai arī jau pienācis politiskas nevardarbīgas pretošanās laiks.
Neraugoties uz to, ka sabiedrība pēdējos pāris gadus diezgan daudz laika veltījusi sociālā protesta izpausmēm, respektīvi – tvaika nolaišanas akcijām, neraugoties uz to, ka šie protesti tikuši papildināti ar prasībām pēc kvalitatīva tiesiskuma un īsta parlamentārisma, bet vienalga palikuši bezrezultatīvi, sabiedrība neko citu, nekādu citu aktivitātes līmeni, manuprāt, nevēlas. Gluži otrādi, kā ar konkrētiem piemēriem apliecināja gudrinieki, cilvēki nevis meklē ko jaunu, bet atgriežas pie tiem vecajiem rīcības un attiecību modeļiem, kādi bija raksturīgi grūtajam laikam deviņdesmito gadu sākumā un vidū. Turklāt viena daļa no Esplanādē ceturtdien sanākušajiem būs mazohisti. Kā ne – ja tie protestēs būtībā pret to, par ko nupat vēlēšanās nobalsoja. Vienalga, vai tie balsoja par JL, TP, PS, SC, LPP/LC... Jācer, ka tie redzīgāki par mani un tiešām saskata savā izvēlē citādu politiku. Manuprāt, arī Rīgā ievēlētas partijas, kas tiekušās nevis pēc jaunas politikas paradigmas, bet pēc varas kā amata, kā sinekūras. Turklāt pēc vēlēšanām nekāda jauna informācija ne par valdības kursu, ne par varas politisko pozīciju nav atklājusies. Nav ko liekuļot. Tas smagums, kas tagad uzkrauts daļai ļaužu, šā vai tā bija redzams valdības pagultē arī pirms 6. jūnija. Un, manuprāt, šie nav pēdējie šā gada budžeta grozījumi. Runa nav par to, ka kopš gada sākuma būtiski mainījusies pati protesta situācija. Mainījies, pieaudzis ir tikai kritiskās masas potenciāls. Pagaidām vājš potenciāls.
Tāpēc mani ļoti interesē, ko manifestantiem Esplanādē teiks arodbiedrības. Ļoti ceru, ka tās neatkārtos 13. janvāra mītiņa organizatoru kļūdas, kad cilvēki tika sasaukti, bet viņiem netika sacīts, kas jādara, ko darīs līderi, kuri ir tie līderi, kādi ir nākamie soļi... Jo ar primitīvu tvaika nolaišanu ar vairs nav diezgan. Neraugoties uz to, ka nekāda priekš varas nopietna protesta kontingenta vēl nav. Gudrinieki sprieda, kas varētu to veidot. Pensionāri – nez vai. Liela daļa aktīvāko ļaužu – ārzemju peļņā. Atliek huligāni kā protesta kontingents. Par tiem daudzi šogad reiz jau sapriecājās kā par atmodas vēstnešiem. Bet, lūk, tie 10 000 valsts pārvaldes darbinieku, kurus grasās atlaist, tie gan varētu būt protesta kontingents. Tie varētu novest te pie varas kādu diktatoru. Vārdu sakot, ļoti interesants būs tas mirklis, kad protestam sasaukto ļaužu priekšā pa īstam (ne pa jokam kā JL, SCP...) nostāsies nevis arodbiedrības, bet kāds politisks spēks.
Bet, kamēr tas nav noticis, ļaudīm, kuri grasās iet ielās, vajadzētu krietni patrenēties izmantojamo formu daudzveidībā. Latvijas ZA goda akadēmiķis Džīns Šārps saskaitījis 198 nevardarbīgās pretošanās metodes, Martins Luters Kings – 250 tiešās darbības veidu. Cik izmantoti Latvijas mūsdienu praksē – pieci, seši? Taču kā šodien atceros melno Rozu Pārksu, kura 1955. gadā nedeva vietu baltajai Montgomerijas pilsētas autobusā. Rozu arestēja. Melnie streikoja un gadu boikotēja pilsētas sabiedrisko transportu. Vai jūdi, kuri pirmajā gadsimtā, kad Petronijs gribēja ielikt to templī imperatora statuju, teica: "Nē, mēs negribam karu, mēs drīzāk mirsim nekā pārkāpsim likumu." Un tūdaļ metās zemē un atsedza kaklus kā gatavi nāvei. Un tā viņi darīja četrdesmit dienas. Sējas laikā. Bet ir vēl smalkākas lietas, kuras, radoši un spītīgā līksmībā lietotas, spēj iedzīt varu lielākā izmisumā nekā skaļām runām pilni stadioni... Atcerējos Rozu, un ienāca prātā vēl viens iemesls, kāpēc arodbiedrību vietā jau būtu jāstāv politiskam spēkam. Tam būtu jāstāv tad, ja uz jautājumu – vai Latvijas varas rīcība jau nav sabiedrību diskriminējoša? – tiek atbildēts – jā, tā ir diskriminācija! Turot prātā, ka runa ir arī par konstitucionāli apšaubāmiem lēmumiem.