Man doma par plašu «latviešu» sarakstu Rīgas pašvaldības vēlēšanās neliekas zemē metama. Tās dēļ var beigties aptuvenības un liekulības laiki «latviešu» partiju politikā. Beidzot tas, kas visu laiku puva šo partiju prātiņā, var tikt svaigā publiskā gaisā kā nepārprotams šo partiju uzskats.
Beidzot visas «latviešu» partijas bez lielām pūlēm var tikt pie «skaidras ideoloģijas», un šī ideoloģija būs nacionālistiska vai etnocentriska. Protams, arī «krievu» partijas attiecīgi korelēs savu uzvedību. Beidzot valstī iestāsies politiska skaidrība. Divkopienu valsts taps oficiāli fiksēta kā nepārprotams dotums, un muldēšanu par šo kopienu integrāciju varēs atmest pilnīgi. Ja jau galvenais nav vis valstiskuma vai tautsaimnieciskuma ziņā optimāla, bet tieši «latviešu» saraksta izveidošana, lai uzvarētu «krievus», tad paņēmieni un retorika, ar kuriem «latviešu» saraksts tieksies nodrošināt sev panākumus Rīgā, būs krasā pretrunā ar līdzšinējo siekalošanos dialoga un kopienu tuvināšanās sakarā. Citādi tam panākumu nebūs. Bet – kas gan var būt labāks par skaidru, nepārprotamu politiskās elites pozicionēšanos? Turklāt, pateicoties tam, ka šāda partiju pozicionēšanās vairos noteiktus sociālpolitiskus riskus, arī sabiedrība būs spiesta mobilizēties un no anonīmām interneta amēbu lomām pāriet uz konkrētu savas eksistences apsvēršanu spriedzes situācijā. Bet – kas gan var būt labāks par aktīvu sabiedrību?
Ak, jā, pašvaldībās būtu jārisina pamatā tautsaimnieciski, nevis vispārpolitiski jautājumi. Bet, ja priekšvēlēšanu uzstādījums ir vispārpolitisks, tad jādomā, ka arī rīcības prioritātes pēc vēlēšanām izrietēs no šā uzstādījuma. Turklāt valdības partijām acīmredzot ir ļoti svarīgi, lai Latvijas kabatā un Rīgas kabatā atrodas vienas un tās pašas politiskās rociņas. Acīmredzot bez koalīcijas partiju dominēšanas arī galvaspilsētā korporatīvā laime nav pilnīga. Tas, ka Rīga var kalpot koalīcijas partiju interesēm kā zināms nacionālpolitisks amortizators, acīmredzot netiek apsvērts. Un, ja domāt tikai un vienīgi par varas iegūšanu, tad kopējs «latviešu» saraksts Rīgā konkrētā situācijā var būt efektīvs. Korporatīvām interesēm ar varu, kas gūta etniskas iezīmēšanas ceļā, var pietikt. Ņemot vērā iepriekšējo labu labo «latviešu» vairākumu pieredzi Rīgas domē, nekas vairāk par pilsētu izmantošanai potenciālajām «latviešu» saraksta partijām nav vajadzīgs. Citādi būtu jūtams, ka to prātus nodarbina pašvērtējums, iemesli, kuru dēļ Rīgā pie varas nonāca Saskaņas centrs. Un šķiet, ka šobrīd «latviešu» partijas uzskata SC varu Rīgā par tik stabilu, ka to sašūpot iespējams tikai ar etnisku mobilizāciju. Nevis ar tautsaimnieciskām alternatīvām, ar SC piekoptās sociālās, komunālās vai ekonomiskās politikas kritiku.
Politologi pārmet plaša «latviešu» saraksta iniciatoriem politisko diletantismu. Manuprāt, šādi pārmetumi pamatā nāk no politologu bažām par 18. februāra referenduma vēl līdz galam neapjaustajām, taču iespējamajām sekām. Taču, kas vienam bažas (piemēram, jūtamāka etniska norobežošanās pēc referenduma), tas citam vēlēšanu resurss. Ar Latgali «latviešu» partijas nezina, ko iesākt, bet Rīgā šī norobežošanās tiks izspēlēta kā panākumu kārts. Un, jo vairāk «latviešu» partijas mēģinās savu rīdziniekiem piedāvāto primitīvo izvēli (tu – par latviešiem vai krieviem) kaut kā sociālekonomiski sarežģīt, jo mazāk iegūs. «Latviešu» saraksts var iegūt (pareizāk – «iegūt») arī tādā ziņā, ka to primitīvais izvēles piedāvājums var sadalīt balsis «krievu galā» par labu spēkiem, kas vēl tiks nodibināti, lai paustu daudz radikālākus uzskatus, nekā pauž SC. SC elektorāts paklīdīs noskaņojumu radikalizācijas iespaidā. Toties politiskā dzīve kļūs atraktīvāka.
Nedomāju, ka SC ir politiskā manevra izcilnieks. Ja es tā domātu, tad teiktu, ka «latviešu» saraksts, saistīdams savas izredzes tikai ar etnisko demagoģiju, var smagi iegrābties un zaudēt Rīgā vēl smagāk, nekā līdz šim zaudējis atsevišķu partiju sarakstu kopumā. Taču – Rīga lielā mērā ir Latvijas vilcējs. Diezgan paskatīties uz pašvaldību izlīdzināšanas fondu, lai tas būtu skaidrs. Respektīvi, lielai daļai Rīgas latviešu atšķirībā no citām vietām var nepietikt ar to, ka politiķis tiem piedāvājas kā latvietis. Tie var gribēt arī kādu šā latvieša kvalitātes apliecinājumu. Municipālu, sociālu vai tautsaimniecisku. Taču valdības koalīcijas politika liecina, ka dižus tautsaimnieciskus solījumus, lai nenonāktu pretrunā pati ar savu kursu, tā nevar atļauties. Arī sociālu debesmannu kaisīt parocīgāk ir SC. Jo diezgan ar koalīcijas partiju iecerēm pensiju lietās, lai to sociālie solījumi galvaspilsētai liktos vien liekuļu valodas. Ar to gribu sacīt, ka «latviešu» saraksta spēja piedāvāt Rīgai jaunu kvalitāti pagaidām šķiet apšaubāma. Bet, taisīt no vēlēšanām Rīgā vēl vienu testu par nacionālo piederību, man nozīmē koalīcijas partiju galīgu izšķiršanos par divu kopienu valsti.