Man ir viss, kas vajadzīgs, lai Lieldienās nepieminētu augšāmcelšanos. Man ir salvete ar oliņu, salvete ar zaķīti, salvete ar jēriņu, man ir pildspalva ar Jāņa Pāvila II autogrāfu, man ir breloks ar Dievmāti, svece ar Svēto Pēteri un vēl visai daudz kristīgas bižutērijas.
Bet, galvenais, man ir XX gadsimta kultūra, kas to vien darīja kā pūlējās apliecināt savu galīgumu («varoņa nāve», «romāna nāve», «teātra laikmeta gals», «kino nāve», «autora nāve», «glezniecības nāve», «filosofijas gals», «mākslas vēstures gals», «vēstures gals»…). Līdz rezumējās postmodernismā. Bet viens cilvēks (V. Mikuševičs) teica, ka postmodernisms ir atteikšanās no norādēm uz nākotni. Cits cilvēks teica, ka postmodernisms ir atteikšanās no norādēm uz Absolūto. Ja tā, tad iznāk kultūra, iznāk Lieldienas, kas atteikušās no augšāmcelšanās. Agrāk Gēte vismaz rakstīja: «Kam ir zinātne un māksla, tam ir sava reliģija.» Šobrīd nez vai tā var apgalvot. Jo šķiet, ka kultūra augstāko, dievišķo linearizē, meklē tajā parasto. Nevis sakrālo. Augšāmcelšanās apgrūtina.
Tomēr piekrītu cilvēkam, kurš teica, ka bez Lieldienām nav evaņģēlija. Un tieši Lieldienās es jūtos vistuvāk baznīcai (Ziemassvētkos – vistuvāk bērnībai). Lai arī nevaru saukt sevi par ticīgu. Neesmu ticis vaļā no lēruma individuālistiskas lepnības. Taču tieši caur augšāmcelšanos, man šķiet, vislabāk redzams kristietības pozitīvais nolūks. Un manī nav it nekādas pretestības, lai apzināti pieņemtu Kristus augšāmcelšanos kā vēsturisku faktu. Lai to pieņemtu, man diezgan ar sapratni, ka cilvēkam nezināmais allaž bijis, ir un būs neaptveramāks par cilvēkam zināmo. Liberālo kristologu centieni meklēt pierādījumus, kā tad tur īsti bija ar to Kristu, man šķiet mazsvarīgi. Man bija onkulis Džimītis (Džems), kuru neredzēju, jo viņš nomira maziņš. Džimītis esot varējis, kad vien gribējis, paņemt mušu tā, ka muša neizrādījusi nekādu satraukumu. Pamēģiniet, to var katrs. Iespējams, Džimītis ietu arī pa ūdens virsu, ja kāds viņam būtu ieteicis. Tas nav grūti. Tas ir tikpat viegli kā Ričardam Baham nesist kukaiņus pret lidmašīnas vējstiklu vai peldēt pa smiltīm un akmeņiem kā pa ūdeni. Vajag vien diezgan gribas un ticības. «Ko kāpurs sauc par pasaules galu, to Meistars sauc par taurenīti.» (R. Bahs.) Tas šķiet labs augšāmcelšanās apjautas piemērs. Vai nu tu pret to izturies kā Meistars, vai kā kāpurs.
Izlasīju nupat vairākus dažādu konfesiju un tautu garīdznieku Lieldienu tekstus un nospriedu, ka arī baznīcai šobrīd dikti rūp populārais Kristus un populārās Lieldienas, kur augšāmcelšanās ir vien simboliska alegorija. Nevis mērķis. Baznīca šodien sevi labprāt padara par sakrālo pakalpojumu sniedzēju. Tā sāk solīt laimi zemes virsū. Pati savā ziņā iespīlē Lieldienas materiālistiskajā aplokā. Lai gan, ja vien es pareizi saprotu, minimālais Kristus augšāmcelšanās dotais vēstījums vai uzdevums ir – panākt iekšēju pašnoteikšanos attieksmē pret labo un ļauno. To panākt reālā pasaulē ir ļoti smagi. Tas ir daudz grūtāk nekā tikt pie materiālas labklājības, kas ir pasaulīgo centienu galvenais nolūks. Ja baznīca sāks ne vien sludināt, bet kategoriski pieprasīt labā diferenci no ļaunā, ja tā šķirs sevi no pasaulīgā, kur lietu kārtību nosaka tikai vara, nevienlīdzība un egoisms, tad baznīca mūsdienās zaudēs popularitāti, bet aktīvākie prasītāji var tikt šā vai tā piesisti krustā. Ja kristīgā baznīca šodien ignorēs tos, kam «nepiemīt pilnīgi nekāda megalotīmija [diženums, diženuma alkas], kas nejūt absolūti nekādu kaunu par savu nespēju pacelties virs sīkām vēlmēm» (F. Fukujama), tā var zaudēt savās draudzēs lielāko daļu ļaužu.
Bet, skatoties uz mūsdienu sabiedrību, kura piedzīvo morāles krīzi, kurai diženais šķiet bīstams un upurēšanās nepieņemama, liekas, ka augšāmcelšanās ideja kļūst aktuālāka. Jo izrauties pat no laicīgiem kritiskiem stāvokļiem nez vai būs iespējams, apgūstot pasauli rāpus un meklējot zvaigznes peļķēs, meklējot jēgu vien empīriskajā. «Jūs esat dārgi atpirkti, netopiet par cilvēku vergiem.» (I Kor.,7,23.) Lielā mērā tā ir noticis. Progress ir zaudējis savu tikumisko jēgu. Tam diezgan ar dzīves baudu vairošanu tehnoloģiskā ceļā un runāšanu par šo baudu vienlīdzīgu sadali. Bet vai tad progresam ir vēl kāda cita svarīga jēga, izņemot tikumisko? «Jo ko tas cilvēkam palīdz, ka tas iemantotu visu pasauli, bet tam zūd dvēsele?» (Mat., 16, 27.) Man, piemēram, gribētos kādreiz kļūt taurenītim. Es centīšos.