Man ir novēlējums Saeimas deputātiem, tostarp arī juristiem. Ja tie runā par Satversmi, konstitucionalitāti, atsevišķu principu negrozāmību, tad lai šo runu atslēgas vārdi arī ir «Satversme», «konstitucionalitāte», «negrozāmība», nevis – krievi, krievi un krievi...
Citādi vispārīgais, manuprāt, tiek pakārtots atsevišķajam, tiek atskaņotas līdz galam neizdomātas, konkrētā notikumā nevis valsts principos iesprūdušas domas, parādās divdomība un dubultstandarts. Iespējams, Latvijas Satversmei vajadzīga preambula, kurā Saeimas politiķi varētu ierakstīt savus spārnotos, tiesiski izcilos teicienus: demokrātija nav visatļautība; tautai nav tiesības lemt par jebko; valstiskuma saglabāšana ir iedzīvotāju darīšana tikai tiktāl, ciktāl to nosaka modernās jurisprudences principi...
Satversmes otrais pants nosaka, ka suverēnā vara valstī pieder Latvijas tautai, taču esot arhaiski uzskatīt, ka tautai ir tiesības lemt par jebko. Es tam piekristu, ja politiķi un eksperti atzītu, ka Latvijā nav pilsoniskas, atvērtas sabiedrības un pastāvošā demokrātijas forma ir tuva Aristoteļa uzskatam par to. Proti – demokrātija kā ohlokrātija. Bet, ja politiķi un eksperti to neatzīst, iznāk orveliska spekulācija: tauta, kuras politiskā apziņa noteikusi demokrātiju kā tautvaldību, gan ir Satversmes «priekšniece», bet daži te, izrādās, ir vēl lielāki priekšnieki par tautu. Tie nolems, cik suverēnam smadzeņu, ko tam ļaut lemt, ko ne. Un tad tālāk jādomā ne tik daudz par Satversmes «kodolu», cik par iemesliem, kas liek šā «kodola» stabilitāti apšaubīt. Man liekas, ka Satversmes pamatprincipu negrozāmība ir jau sākotnēji skaidra un pašsaprotama. Bet, ja vajadzīga tieša negrozāmības fiksācija (ko var ieviest), tad ir jānovērš cēloņi, kas pašsaprotamus principus te padarījuši ļodzīgus. Jo, manuprāt, pastāv tieša sakarība starp reglamentācijas totalitarizāciju un varas (sabiedrības?) nevēlēšanos turēties pie noteiktiem principiem. Demokrātiska vara taču arī nav visatļautība. Ja nemaldos, arī Krievijas konstitūcijas preambulā ir noteikta demokrātisko principu negrozāmība. Nu un?
Jo mazāk patiesas ticības, jo mazāk patiesa valstiskuma, jo izspīlētāki un krāšņāki rituāli, jo stingrāki reglamenti Vai, pirms fiksēt negrozāmību tieši, tiks norādīts ar pirkstu tikai uz tiem, kuri pārkāpuši deputāta zvērestu saistībā ar valsts valodu, vai arī uz tiem, kuri šo zvērestu pārkāpuši bezatbildīgi un dažādos veidos dāļājot valsts suverenitāti? Stipri šaubos. Bet, ja netiks, tad partijām Satversme būs bijusi ne vairāk vērta kā lupata, ar ko piesegt varas vājumu un savas sekundārās iegribas.
Manā uztverē šī jezga jau ir politiska spekulācija, nevis rūpes par Satversmes principu stabilitāti. Paraksti 18. februāra referendumam tika vākti visai ilgi. Kas liedza viedajiem politiķiem un juristiem diskutēt par likumīgām un nelikumīgām referendumu tēmām nekavējoties? Kas liedza iztikt bez publiskas plātīšanās, bet pamatot savas domas un rīkoties kā likumdevējam? Kas liedza pamosties agrāk un noteikt, kas ir «nepamatotas izmaiņas Satversmē»? Nu tie sprēgā faktiski ar atpakaļejošu datumu. Tas ir ļoti ērti. Jo var neko nerisināt pēc būtības, var vākt sev punktus tikai ar kampaņas troksni un situācijas mitoloģizēšanu. Man rodas domas par to, ka Latvijā visi varas atzari un politiskie spēki gatavi ielaisties spekulācijās ar Satversmi, bet neviens no tiem nav nepārprotams Satversmes garants.