Līdz šim man likās, ka latvieši ir nenovīdīgi tikai pret tiem tautiešiem, kuri kaut kādā bezkaunīgā veidā pamanījušies vēl dzīves laikā izaugt savā garā un talantā galvas tiesu lielāki par līdzcilvēkiem.
Pret Raini, pret Māri Liepu, pret Gunāru Birkertu... To domāšanas vēriens ir vai nu visādā veidā jānomāc, vai arī tie paši jāizstumj.
Nu izrādās, ka arī mirušie tautas izcilnieki dzīvajiem letiņiem sprūst aknās tieši tāpat. Publiskā jezga ap Zigfrīda Annas Meierovica vārdā nosaucamo objektu ir šā Latvijas valstsvīra devuma un stājas necienīga. Tā atgādina liliputu ņemšanos ap krastā izmesto Guliveru. Viņa pārmērīšanu, lai atrastu valstī kādu būdu vai laukumu, kurā šo varētu nobāzt. Nobāzt tā, lai netraucē citiem, lai nebremzē ikdienu un darījumu plūsmu, lai neliek nevienam ne mirkli atrauties ne no rebēm, ne bļodām, ne bodēm, ne dibena kasīšanas... Atrauties, lai kādā mirklī atcerētos – bet bija taču Meierovics, kurš Latvijas dēļ domāja kaut ko lielāku nekā mēs.
Es nerunāju te par pašu objektu, kurš varētu vai nevarētu nest Meierovica vārdu. Es runāju tieši par jezgu, kura pagaidām katrā versijā publiski izvērtusies par sīkumainu kalkulāciju. Kurā dominē nevis kultūras, vēsturiskās atmiņas, personības izcilības apsvērumi, bet tas, kā "mēs šo stāstu varēsim pārdot ārzemniekiem". Varētu domāt, ka par Zigfrīda Annas Meierovica piemiņu spriež atsaldētas hipermārketu žurkas, kam ikviena kultūras un vēstures lieta, lai tā kļūtu žurkām saprotama, vispirms jāpataisa par produktu.
Taču Latvijas stāsti vispār ir grūti pārdodami uz āru. Tie jātaisa šokējoši, lai to taisnību kāds Eiropā vai pat Maskavā pamanītu. Kā gadījumā ar Soviet story. Taču cerams, ka Meierovica stāsts jāizliek ne jau pārdošanai. Tas jāizliek labākai vēsturiskai atmiņai. Apliecinājumam, ka neesam te bars mežoņu ar tukšām, pārdošanai un pirkšanai ideālām galvām. Bet, protams, katra vēsturiskas atmiņas, kultūras individualitātes klātbūtne apgrūtina pārdošanu.
Un, protams, ārzemnieki lielā mērā uztvers šos mūsu nosaukumus tikai kā brendu. Tas tiem nenozīmēs nekādu likteņa tuvību, nekādu sajūtu biogrāfiju. Bet ar ārzemniekiem viss kārtībā. Pagalam bēdīgi ir ar mums, ja mēs vēl bez kādiem ārzemniekiem jau savā sākotnējā pieejā esam gatavi turēt ij Brīvības pieminekli, ij savu māti, ij savus bērnus, ij savus izcilniekus tikai par brendu.
Bija vajadzība skaidrot Konstantīnu Čaksti. Taču pieminekļu vai vārda došanas dēļ, manuprāt, nav vajadzības vēl īpaši skaidrot un aģitēt par Jāni Čaksti, Kārli Ulmani vai Zigfrīdu Annu Meierovicu. Ne viņu, tautas apjēgtā un atzītā, lielumā ir problēma. Problēma ir to ļaužu paviršībā, kuri it kā gan gribētu godāt savas tautas izcilniekus, bet, nonākuši līdz kaut kādai konkrētībai, iesprūst paši savā sīkumainībā. Turklāt liekas, ka tie piedāvā publikas vērtējumam un atbalstam savā starpā un ar varu iepriekš kārtīgi neapspriestas, pavirši sagatavotas versijas, kuras pašas varas aprindas metas noraidīt kā nesagatavotas. Tas vien, ka tiek tikai minēts, nevis zināts, ko varētu nosaukt Zigfrīda Annas Meierovica vārdā, liecina par paviršību, par vēlmi vairāk izcelties ar ideju nekā papūlēties, lai Meierovica vārds tai vai citai vietai derētu kā cimds rokai.
Minēt var sabiedrība, bet ne tie, kuri taču jau liekas šo ideju gatavojuši. Minēt varu es. Un man bez kādas iepriekšējas sagatavošanās, bez ielu stūru, lidostu un flotes inventarizācijas nāk prātā vairākas vietas, kurām šā valstsvīra vārds varētu tapt dots ne tikai formalitātes, ķeksīša dēļ. Kāpēc, teiksim, viņa vārdā nevarētu tikt nosaukts Via Baltica Latvijas posms vai viss ceļš? Tas, lai tikai fiziski un merkantili, darīs to, ko Meierovics gribēja garīgi un politiski – vienos Baltiju. Kāpēc viņa vārdā nevar tikt nosaukts Dienvidu tilts? Kā savienības, vienotības simbols un kā Rīgai patlaban tas visdārgākais? Kāpēc Meierovica vārdā nevar tikt nosaukts kvartāls, kurā atradīsies jaunā Nacionālā bibliotēka? Nākotnes centienu, tautas gudrības kvartāls. Ideju ir papilnam. Savādi, ka tās, arī saistībā ar Basteja bulvāri vai lidostu kā potenciāliem Zigfrīda Annas Meierovica vārda nesējiem, top vairāk par kašķa, nevis darīšanas lietu. It kā gribētos ideju vien "pacelt", bet ne īstenot.