Manuprāt, 10. Saeima tika atlaista par nespēju uzturēt valstī parlamentāro demokrātiju pēc būtības, par secīgas attīstības politikas trūkumu tautsaimniecībā, kā arī par ārējo faktoru, nevis tautas interešu dominēšanu suverēnas parlamentārās varas lēmumos.
Nu partijas grib taisīt arī 11. Saeimu. Bet uzvedas tā, it kā nebūtu tikušas diskvalificētas. Gluži otrādi – kampaņas retorikā tās grasās apiet 10. Saeimas atlaišanas iemeslus un klusēt par to, kā šie iemesli tiks novērsti 11. Saeimā.
Partijas čīkst, ka tām par maz laika, lai pāris mēnešos, līdz vēlēšanām, definētu nepieciešamos politiskās sistēmas pārkārtojumus. Taču visu 10. Saeimas partiju politiskā biogrāfija ir pietiekami ilga, lai tām būtu diezgan laika izdomāt, kāpēc valsts neiet uz augšu un kas jādara, lai ietu. Taču līdz šim tām šķitis labāk darīt nevis tā, lai valsts uzņem stabilu attīstības kursu, bet gan lai tā visu laiku buksē nepārejošā attīstības kursa sākumposmā. Tām bijis izdevīgi, lai valsts, lai tautsaimniecības ražojošās vai resursu (izglītība) nozares mīcās uz vietas, aptuvenā «sākumstāvoklī», kad nepārejošas «reformas» netop par attīstības dzinēju, bet ir attīstības bremze.
Un – atkal partiju (pieskaitot ZRP) programmatiskā vēsts vēlētājiem nav vis «gādāsim par valsti», bet «gribam tikt Saeimā». Jo, lai partiju nākotnes sapņi šķistu kaut cik ticami, jābūt skaidram, uz kāda (politiskās, saimnieciskās) situācijas cēloņu un seku kopvērtējuma tie būvēti. Ja to neredzu, tad domāju, ka, piemēram, Dombrovska, Vienotības jaunais ekonomikas plāns nekādi nav uzskatāms par pamatu secīgai pēctecības politikai. Manā uztverē tas ir vien kārtējais «mesiāniskais» priekšvēlēšanu paziņojums, kārtējais situatīvais domraksts, kurāsamestas čupā tās problēmas, kas visvairāk nodarbina praktiķus. Dažādās kombinācijās «trīsvienības» – darbs, ražošana, izglītība – atklāsme padsmit gadu laikā tikusi sludināta vismaz triju partiju (Saimnieks, TP, SC) priekšvēlēšanu dziedājumos un četru valdību deklarācijās. Ar to, ko pašvaldībām sola Dombrovskis, tās apelējušas pie valdības vismaz sešpadsmit gadus. Polemika par to, ka nedrīkst pamest novārtā reālo ekonomiku, ražošanu, te rit kopš prihvatizācijas laika. Neraugoties uz amatu izglītības speciālistu un uzņēmēju visai vienoto kori par to, ka izglītības sistēma Latvijā producē nevis darba rūķus, bet bezdarbu, neraugoties uz izglītības nerimto celšanu prioritātes kārtā, Saeimas partijas nav vīžojušas novērst izglītības sistēmas komercializēto pašmērķību. To visu skaidri redzējusi katra Saeimas partija, sākot ar Jauno laiku un beidzot ar LPP/LC. Neviens tās Latvijā nav traucējis piekopt rezultatīvu politiku. Kāpēc tad tās atkal rīkojas tā, it kā valsts un pašas partijas būtu tikko dzimušas, atkal producē tekstus, kuru vispārīguma pakāpe ir tieši tik liela, lai varētu neuzņemties nekādu konkrētu atbildību par vārdiem?
Vai partiju vēlmei atkal iztikt ar PR līmeni var likt kaut ko pretī? Spriežot pēc jo daudzu intelektuāļu jūsmīgās reakcijas uz 28. maija paziņojumu, vajadzētu varēt. Protams, pirmkārt, to vajadzētu gaidīt no ZRP. Taču ZRP pagaidām labi iederas 10. Saeimas partiju ierindā un satura vietā arī producē atrakcijas. Tostarp intelektuāļi, inteliģenti, kuriem maija beigās šķita, ka pienācis jauns laikmets, jauna atmoda, šķiet atkal dus. Kāpēc? Kur ir viņu (nozaru speciālistu kopuma, ekspertu grupu, ekonomikas un politikas vērotāju...) neatkarīgs prasījums politikai, partijām? Galvenie politikas apčubinātāji te arvien ir komerckapitāla adepti ar saviem feodāliem uzskatiem par pensijām un darbu. To var saprast – burbuļu pūšanas čempioni meklē vainu savam valstiskās atdeves lūzerismam ne sevī, bet sabiedrības postpadomju kaitēs. Un arvien cer, ka valsts būs spilvens šo valsts tērētāju komfortam.
Taču – kur pārējie? Kur tie, kas nupat likās pacilāti un kuru spējas ļauj tiem kvalificēti polemizēt ar partiju populismu? Ne viens vien no tiem, kurus var uzskatīt par savu jomu speciālistiem, te taču skandējis: valsts zaudējusi neatkarību; valsts kā nekustamais īpašums vairs nav latviešu rokās; valstī finanšu okupācija u.tml.
Ir taču izdevīgs laiks, lai speciālisti parādītu visu, ko spēj saistībā ar valsts lietām, ar politiku. Bet – savu nozaru būtībai atbilstošu prasību vietā tie dod priekšroku flirtam ar partijām. Fatāli samierinās ar politiskās kvalitātes noteikto valsts kursu un negrasās tam kvalificēti iebilst.
Kāds no tiem, attaisnodams 10. Saeimas partiju kāri klonēties vienpadsmitajā, teica – zirgus pārejā nemaina. Zirgus varbūt nemaina, bet ēzeļus gan varētu mainīt. Taču speciālisti to kopumā labprātāk meklē nevis zirgus, bet apkalpo ēzeļus.