Ja kādas (ne likumdevējas) varas pārstāvis rosina lemšanu par deputāta imunitāti nodot, piemēram, Augstākās tiesas ziņā, tad viņa attieksmi, manuprāt, nosaka vai nu korporatīvi apsvērumi, vai nekompetence.
Savukārt, ja imunitāte pašu politiķu, deputātu valodās pārstāj būt princips, bet top selektīva būšana, kas attiecināma tikai uz notes brīdī pareizajiem, uz savējiem, tas liecina, ka Saeima kā kopums pašu deputātu uztverē nav vairs pārstāvības institūts, bet ir tikai korporatīva bodīte.
Imunitāte nav vajadzīga divos gadījumos. Tad, ja valstī ir ideāla demokrātija, un tad, ja parlaments ir deputātu nozieguma vieta. Pirmajā gadījumā pilsoniskās sabiedrības kultūras līmenis nosaka dažādu politisko viedokļu auglīgu mijiedarbību un deputātu politiskā aizsardzība top mazsvarīga. Otrais gadījums saistāms ar to, ka varai nav vajadzīga likumdevēja atļauja, lai izrīkotos ar deputātiem, kas pieķerti kriminālnozieguma vietā (Vācijas, Itālijas, Francijas, Grieķijas... konstitūcijas).
Taču citos gadījumos tautas kalpu un pārstāvju imunitāte ir līdzeklis to aizsardzībai no valsts. Tāpēc par imunitāti jālemj tikai pārstāvības institūtiem vai (parasti – sesiju starplaikos) to rīcības orgāniem. Nevis tiem, kas likumu tikai izpilda. Protams, normālās mūsdienu valstīs imunitāte atslābst. Vara ir tikusi vaļā no autoritārisma niķiem; monarhijas un parlamenta līdzāspastāvēšana vienā valstī nenozīmē demokrātijas regulēšanu; dažādas piektās kolonnas nediriģē valdības sastādīšanu vai to, kas deputātam politkorekts, kas ne; elektorātam izvēle netiek uztiepta ar varu... Valsts un tās institūti netiek izmantoti, lai izrēķinātos ar opozīciju. Arī Latvijai nez vai vajag tik sakāpināti lolot imunitāti, kā to dara, piemēram, Argentīna vai Indonēzija.
Tomēr – Latvijā varas veidošanu lielā mērā nosaka partiju feodālisms. Tas neizslēdz gribu lietot varu, lai revidētu tautas pārstāvju rindas. Arī idejā atņemt likumdevējam lemšanu par deputāta imunitāti es saskatu vēlmi papildināt vairākuma iespējas izmantot administratīvo resursu partejiski.
Tāpēc Latvijas politiskajai kultūrai imunitāte man arvien šķiet aktuāla pēc būtības. Kā tautas pārstāvju, likumdevēju apdrošināšana pret valsts spiedienu. Neraugoties uz to, ka deputātu kopuma pārstāvības, valstiskās jūtas šķiet te daudz piezemētākas nekā viņu korporatīvās jūtas (Saeima ir tuvāk nozieguma vietai nekā suverēna pārstāvībai). Neraugoties uz to, ka postpadomju telpā parlamenti ārkārtīgi negribīgi pārtrauc imunitāti un izdod savējos juridiskai vajāšanai (Lietuvā – Vitālijs Uspaskihs, Krievijā – Sergejs Mavrodi...). Bet tas, ka imunitāte sargā arī nelgas, nenozīmē, ka pozitīva lūzuma situācijā to nevajadzēs deputātu aizsardzībai pret uzkūdīta pūļa vai varas viedokļiem. Turklāt – imunitāte nedzēš to kriminālu, ko deputāts savu pilnvaru laikā sastrādājis. Ja Saeima kādu neizdod, tad valsts varēs tam tikt klāt pēc deputāta pilnvaru beigām. Un, ja pamatā šā brīža aktivitātēm nebūs bijušas politiskas spēles vai ja valsts atkal neidentificēs sevi ar kādu partiju, tad tiks.
Taču es Latvijā censtos gan panākt, lai deputātu no imunitātes var operatīvi atbrīvot (tātad – atsaukt) pats suverēns. Tāpēc es brīvo deputāta mandātu aizstātu ar imperatīvo mandātu. Brīvais mandāts nozīmē to, ka deputāts par savu darbību atbild visai tautai. Pēc četriem gadiem varat viņu sodīt neievēlot. Imperatīvais mandāts nozīmē, ka deputāts atbild saviem vēlētājiem savā apgabalā. Latvijā Saeimas sasaukuma laikā deputātam ir tikai partijas mandāts. Partijas disciplīna tam pārāka par suverēna interesēm. Suverēns ir no sava pārstāvja apzināti distancēts. Interesanti, kāpēc kungiem šķiet pieļaujams, lai deputāta imunitāti vērtē likumdevējam (caur likuma ietvaru) pakārtota vara, bet nu nekādi negribas, lai deputātu un viņa imunitāti vērtē tie, kas nosaka likumdevēju varu – vēlētāji?
Latvijas situācijā svarīgi uzsvērt, ka līdztekus deputāta identitātei pastāv arī deputāta indemnitāte. Proti – deputāts nav pakļaujams juridiskai atbildībai par, deputāta pienākumus pildot, iesniegto likumu, uzstāšanos, izteikumu, pieprasījumu... saturu, pat ja tas izrādās nelikumīgs (antikonstitucionālie lēmumi par pensijām). Dažu valstu (Vācija, Grieķija...) konstitūcijās bilsts, ka apmelojums ir izņēmums no šīs pieejas. Ar ētikas kodeksiem un Kārtības rulli šī izrādās grūti regulējama lieta. Manuprāt, tieši indemnitāte atklāj, ko tad sabiedrība ir izvēlējusies pēc sava ģīmja un līdzības. Man šķiet, tā galvenokārt tomēr ir sabiedrības atbildība – neakceptēt stulbeņus, dekoratīvas vai pērkamas mēbeles, Tvaika ielas kandidātus un tādus, kas lāgā nezina valsts valodu. Arī deputātu gribai netaisīt Latviju par «biedru republiku» (apzīmējums, kas, skatoties uz Francijas parlamentu, tika dots Trešajai Republikai) un pašiem ļauties attīrīties tas nāktu par labu.