Okupācija nav politisks grabulis
 

Mani radi nebija ne tik bailīgi, ne tik liekulīgi, lai padsmit gados es būtu nezinītis kārtējā oficiālā vēstures kursa ietvaros. Es zināju savu ļoti dažādo radu dažādos likteņus, un šo likteņu dažādības iemesls lielā mērā bija laikmeta apstākļu uztiepts. Tāpat jaunībā gadījās satikt vēl desmitiem citu cilvēku, kuri nebija ne tik bailīgi, ne tik liekulīgi, lai atstāstītu savu dzīvi kā kārtējās oficiālās vēstures kursu.

Starp šiem cilvēkiem bija latvieši, ukraiņi, krievi, poļi... Viņu pašu piedzīvotā kopums pietiekami reljefi, pietiekami konkrēti un no konkrētā vispārināti vēstīja, ka Latvijas varas, režīma un valstiskuma pārmaiņu instruments 1940. gadā bija okupācija. Mēģinājumi to apšaubīt, pastarpināt fakta apjēgu no cilvēkiem un reducēt tikai līdz manipulācijām ar dokumentiem un noteiktiem to komplektiem man šķiet tikpat smieklīgi kā akceptēt līgumu par īpašuma dāvināšanu, kas parakstīts vardarbības un dzīvības draudu apstākļos «no brīva prāta» un «likumīgi».

Plauktā man ir pieci dažādi manas dzīves laikā izdoti kārtējās oficiālās vai meinstrīma vēstures kursi. Ieskaitot mūsdienas. Tajos redzams, ka vēsture lieliski pielāgojusies un pielāgojas (oficiālās) tagadnes vajadzībām, aktuālajiem uztveres stereotipiem. Izrādās, vēsturei patikt un izpatikt ir, iespējams, pat svarīgāk nekā caur savas atklāsmes pilnību dot iespēju precīzi diagnosticēt notikumus un to sekas. Arī tāpēc publiskā lietojumā vēsture palaikam top vairāk politisks grabulis nekā atmiņa, mācība un pieredzes avots. Man tiktāl laimējās ar cilvēkiem, ka es varēju nevis pieņemt kāda cita viedokli par savu, bet veidot to, klausoties zinošu un godīgu, bieži pretēju uzskatu cilvēku principiālās diskusijās. Es redzēju, ka cilvēki spēj kritiski vērtēt savus argumentus un ik nākamā reizē ierodas vai nu sagatavotāki, vai atzīst, ka šobrīd oponents ir pārāks un paldies viņam par to. Manā uztverē tas ir auglīgākais pašvērtējuma un izziņas ceļš. Es uzskatu, ka vēstures grāmatas, kurām rūpējis manu vai oficiālo uzskatu komforts, ir slimas, ja tās nenorāda uz manu caur vēstures praksi mantoto uzskatu vājajām vietām. Piemēram, līdzīgi kā savulaik «vienkāršie padomju cilvēki» par citām grāmatām, tagad jo daudzi brēc par grāmatu Nākotnes melnraksti. Latvija 1934.–1941.: «Neesmu lasījis, bet mēsls!» Vai arī cenšas tai «ierādīt vietu» bez vērtējuma. Tas vien liecina, ka padomju cilvēki tepat vien vēl ir un okupācijas sekas nav pārvarētas. Pašā grāmatā ir kādas manai uztverei nepatīkamas lietas, taču kategorisku okupācijas noraidījumu es tur neatradu. Bet tas, ka tur izcelti Latvijas iekšējie cēloņi, kas veicināja okupācijas režīma bezkaunību, man šķiet veselīgi. Jo man liekas, ka galvenais saistībā ar okupāciju joprojām ir – atbrīvoties no tās sekām sevī. Gan kā nācijai, gan katram sevī tikt vaļā gan no 1940. gada, gan padomju režīma noteiktiem kompleksiem. Šobrīd Latvijā ar okupācijas sekām modē spēlēties kā ar politisku grabuli. Pēc būtības novērstas tās nav. Sabiedrība arvien ir slima ar tām.

Okupācija te pamatā nav vis vēl vēstures mācība, bet patērnieciskas agresijas un politisku spekulāciju iegansts. Uzlīme, lai ar «par» vai «pret» varētu noteikt, kas kurš ir. Liekulība, kas teic, ka okupācija ir tautas viedoklis, bet akadēmiskās aprindas par to vēl diskutē. Politiskā tirgus indikators, kas «ļauj» šā tirgus varoņiem nākotnes darbu veikšanas vietā iztikt ar vainīgo uzskaitīšanu. Es neesmu varonis, tāpēc, uzlūkojot tagadējo varoņu tūkstošus, man allaž jādomā, kā es pats būtu tolaik uzvedies savu vecvecāku, vecāku paaudzes un Latvijas valstsvīru vietā. Un domāju, ka ne man ir tiesības viņus nosodīt, ne arī viņu uzvedība nodzēš okupācijas faktu. Galu galā, skatoties uz šodienas varoņu tūkstošiem, – mūsu vecevecāku un vecāku paaudžu dzīvības padomju režīms apdraudēja sociālā līmenī, bet manas un jaunāku paaudžu dzīvības vien izņēmuma kārtā. Protams, ja sagribējās, tas varēja apdraudēt mūsu komfortu un karjeru, bet samērā ar dzīvību tie taču ir sīkumi. Taču dīvainā kārtā varoņi vairojās vien tad, kad izcelt okupācijas faktu kļuva bezgala komfortabli, kad ar to var taisīt pat šādu tādu (politisku) karjeru. Reizēm sāk likties, ka latvieši bez okupācijas klātbūtnes nespēj iztikt. Ne saimniecību sakārtot, ne pašlepnumu atgūt. Tiem maz būtu par ko šodien politiski runāt, ja ne brūnās, sarkanās vai finanšu okupācijas... Pirmajā jūlijā atkal kādi grasās slavēt vienas okupācijas sākumu, lai nolādētu citas galu. Brūnie Latvijas patrioti, sarkanie Latvijas patrioti... Tie nu ar muti aizbraukuši priekšā to ne pārāk daudzo cilvēku piemiņai, kuri reālās briesmās nostājās gan pret brūno, gan sarkano.

Bet, ja «okupācija nav beigusies», tas nozīmē, ka nav izslimoti pat 1940. gada pašapziņas kompleksi. Tas nozīmē, ka tā vietā, lai savu vājumu caur laiku darītu par spēku, pat šodienas jaunākām paaudzēm ir ērtāk likties vājām un stutēt vai attaisnot sevi ar ārpus sevis atrastām stutēm. Un tad ne vairs okupācijas, bet jau pašiem sevis dēļ arī šodien izrādās taisnība Marģeram Skujeniekam: «Daudzās vecās kultūras valstīs, kur pastāv demokrātiska iekārta, atsevišķas politiskas partijas nāk ar pozitīviem priekšlikumiem un likumprojektiem: tur notiek cīņa ap idejām un principiem. Turpretī pie mums vēlēšanu cīņa arvien vairāk izvēršas par savstarpēju gānīšanos un apliešanos ar dubļiem. Autoritāte izzūd, bet tagadējos apstākļos katrai valstij, kas grib pastāvēt, jāiegūst autoritātes, jāiegūst valdība, kurai varētu ticēt un uz kuru varētu paļauties.» (Radiofons, 24.05.1934.) It kā okupācija būtu devusi «atļauju» nepārvērtēt sevi, stāvēt kusliem aizejošā laikā iesprūdušā pieturā un gaidīt, ka no autobusa izkāps Kārlis Ulmanis, kurš atkal uzņemsies atbildēt visu vietā, atkal piesegs sabiedrības vājumu un nespēju sasniegt tādu kultūras pakāpi, lai līdzsvars starp «mēs» un «es» kļūtu vismaz tik optimāls kā NATO piektais paragrāfs.