Pirms sestdien doties uz referendumu, katram vajadzētu paskatīties spogulī. Jo viņš dabūs situāciju pēc sava ģīmja un līdzības. Es uz referendumu neiešu, taču spogulī paskatīšos.
Jo arī es dabūšu situāciju pēc sava ģīmja un līdzības. Valstī, kurā man ir visi nepieciešamie pamatinstrumenti, lai es dabūtu situāciju tādu, kādu man gribētos, nevis pēc sava ģīmja un līdzības, man jau teju divdesmit gadus nav ārēju spaidu, formāli ir gandrīz monolīta manu tautiešu vara un pamatprincipu (!) līmenī pietiekams līdzekļu arsenāls, lai šo varu noteiktu. Man ir neatkarīga valsts, man ir pamatlikumu līmenī deklarēta demokrātiska iekārta, man ir personas brīvība, man ir (no valsts) neatkarīgi mediji, man ir brīvas vēlēšanas. Ar to ir diezgan, lai man savā zemē būtu pilna vaļa tapt gudrākam par krieviem, jeņķiem, žīdiem, sorosītiem, briselistiem... un dzīvot ar savu galvu. Bet, ja es rīcībspējīgam un valstī it kā ieinteresētam cilvēkam pietiekamos apstākļos izvēlos palikt nabaga pārbijies muļķītis, nabaga upurītis, kuram labāk tīk dāvanas no citiem gaidīt un prasīt, nekā pašam būt, tad nav brīnums, ka es izvēlos savus priekšstāvjus nevis tādus, kādus man gribētos, bet pēc sava ģīmja un līdzības. Un, ja turklāt es vēl iedomājos, ka šo vai citu Saeimu neesmu vis pats savām rokām taisījis, bet man to iesmērējuši kādā veikalā, tad esmu arī liekulis. Es te runāju par sevi. Citi lai runā par sevi. Es neesmu pratis ievēlēt tādu Saeimu, kādu man gribētos.
Man, piemēram, atziņa, ka "šī Saeima ir visneveiksmīgākā visā Latvijas vēsturē", ka tā ir "arī ļoti nekvalificēta, daudziem tajā nav ne mazākās sajēgas par valsts lietām" (M. Zālīte), nozīmē tikai to, ka mēs (ņemot vērā, ka te ir demokrātiska iekārta) esam, iespējams, visneefektīvākā sabiedrība valsts vēsturē. Ar zemas kvalifikācijas inteliģenci, zema līmeņa valstij pievērsto intelektu.
Neko es te nepārlieku no slimās galvas uz veselo. Sabiedrības mazspēja ne mazākā mērā neatbrīvo valsts varu un tās institūtus no atbildības par šīs varas mazspēju. Neviens varasvīrs nebija spiests uzņemties lietas, par kurām tam nav sajēgas. Tāpēc vara tagad saņem to attieksmi, ko pelnījusi. Bet, kā tas izriet no paša vārda jēgas, demokrātiskā iekārtā varu tomēr nosaka sabiedrība. No ārpuses un iekšpuses atzīts, ka esam demokrātiska valsts. Vara uz politikas skatuves šā vai tā nāk no skatītājiem. Nevis ir Dieva sūtīta.
Ja tā nav, tad nosauciet no sabiedrības pastarpinātus, ārējus faktorus, kas te principiāli traucē demokrātijai būt. Faktorus, kurus sabiedrība, pastāvot attiecīgai gribai, nespētu novērst, es neredzu. Tāpat kā neredzu iemeslus, kas te gadu gaitā traucēja katram strādāt ar sevi un savu spriestspēju tā, lai pakļautos nevis reklāmai, bet saprātam un pieredzei; lai atšķirtu solītājus no rīcībspējīgiem; lai panāktu to, ka partijas top atkarīgas no pilsoniski sagatavotas vēlētāju pamatmasas, nevis tiek apgādātas ar svārstīgu un viegli manipulējamu elektorātu. Bet – negribējās piepūlēties, tika cerēts, ka nez no kurienes atnāks labā Saeima un ielies labklājību ar karoti mutē. Tā ir patērētājiem un varas gribētājiem ērta spekulācija. Kurš labs darba auglis ir nācis bez gribas, bez pūlēm, bez spēka pielikšanas un upuriem tā dēļ? Un politikā nebūs citādi.
Acīmredzot pat politiķi, kuri no sirds domā, kā varētu vērst varu uz labu, saskata sabiedrībā vairs tikai manipulācijas instrumentu, nevis pavērsiena sviru. Un daļa, teju puse sabiedrības (tie, kuri grib to stingro roku) pati atsakās būt par šo sviru.
Neesmu tiktāl pragmatiķis, lai šo sviru noraidītu vai atsvešinātu no varas noteikšanas. Piemēram, ar politiskās iekārtas maiņu. Lai arī itin daudzi par to tagad domā. Piemēram, satieku Imantu Kalniņu, un viņš man saka: "Es pozitīvi novērtēju šo protesta faktu. Bet man pret referendumu ir dubulta attieksme. Gan pozitīva, gan negatīva. Nedomāju, ka referendums savāks vajadzīgo balsu skaitu, un jautājums tiks noņemts no darba kārtības. Domāju, ka tam nevajadzētu tikt noņemtam no darba kārtības. Jo šajā nekvalitatīvajā, nekoleģiālajā politiskajā procesā nav spējas vienoties par kaut ko kopēju. Un es neredzu tam pozitīvu attīstību šajā situācijā. Politikai, kāda tā realizējas Latvijā, es neredzu pozitīvu attīstību. Līdz ar to domāju, vai runa īstenībā nav par valsts iekārtas maiņu. Nevis par ekonomiskās sistēmas maiņu, bet par valsts sistēmas maiņu. Piemēram, par prezidentālu republiku..."
Uz referendumu neiešu tāpēc, ka mamma mani nemācīja balsot par brāķi. Pat ja uz brāķa rakstīts tas, kā man visvairāk gribas. Man šo brāķi apliecina arī, piemēram, ekspertu, politologu sajūsma par to, ka sestdien katrs atkal varēs izbalsoties, par ko nu kuram tīk. Man tas liecina, ka referenduma tēma ir definēta vai nu nesaturīgi, nekvalificēti, vai atsvešināti no ļaudīm tāpēc, lai šis būtu kārtējais protesta, nevis jēgas referendums. Caur kuru tiks nevis stiprināta valsts un tauta, bet rīkota izprieca, kurā "varēs patrenkāt narcistiskās pakaļas", "piedalīties neapmierinātības balsojumā par pēdējā laikā notiekošo", "ielikt laužņus mutē politiķiem", "parādīt, ko viņš vēlas un par ko sūdzas"... Man nav laika apmeklēt atrakciju parku, kur pat rīkotāji tikai sauc: "Gaisma ir!" – bet nedod priekšstatu par reālu gaismu tuneļa galā. Manuprāt, ar referendumu saistītos mājasdarbus vispienācīgāk veica ne jau arodbiedrības, ne Pilsoniskā savienība, ne Jaunais laiks, ne juristi, politologi vai žurnālisti. Tie nodarbojās ar propagandu. Mājasdarba līmenī nostrādāja Valsts prezidenta institūts, pie tā izveidotā Konstitucionālo tiesību komisija. Neatkarīgi no referenduma iznākuma piekrītu prezidentam, ka šis process ar Saeimas atlaišanas mehānismu pilnveidošanu ir jāturpina.
Arī tādēļ, ka trūkst pārliecības par to, vai sabiedrība, kura neprot ievēlēt Saeimu, pratīs to atlaist. Sabiedrība, kura četros gados nespēj apdomāt pašas pieļautās kļūdas un mobilizēties to labošanai, manuprāt, nespēj sevi apgādāt ar labāku Saeimu. Inteliģence, kura četrus (vai divdesmit) gadus nav spējīga būt sabiedrības garastāvokļa barometrs, kura pamostas tikai tad, kad tiek piesaukta sīkiem politiskiem pakalpojumiem, nav spējīga novērtēt politiskās situācijas garīgās sekas un piedāvāt adekvātus pretlīdzekļus. Proletārisks kreisums un sociālpolitiska destrukcija, nevis sabiedrības un valsts solidarizēšana, ir tas augstākais, ko tā spēj ieteikt mazas valsts sašķeltai tautai. Tas ir ieteikums palikt Kauguru nemiernieku apziņas līmenī. Tas ir ieteikums nodedzināt slikto Saeimu kā kādu muižu un varbūt rakstīt kādu manifestu Briseles ķeizaram. Sestdien daļa sabiedrības ies uz referendumu tik vien kā nolaist tvaiku, kuru lietderīgāk būtu uzkrāt produktīvai darbībai savas tautas un valsts dēļ.