Acīmredzot Saeimas partijas vienojušās tikt galā ar «KNAB problēmu», uzmetot biroja priekšnieku. Tātad – Saeimas partijas nolēmušas izlikties, ka KNAB problēma nav vis institucionāla, biroja kā tāda un politikas problēma, bet tikai personāla (atsevišķu kadru, viena kadra) problēma.
Tātad – Saeimas partijas, lai birojā iestātos miers, varētu būt vienojušās nevis par šādu dienestu politizācijas nepieļaujamību, bet nostiprinājušas ietekmju sfēru dalījumu, kādēļ turpmāk viena partija necels traci citas dārziņā. Atlaidīs Normundu Vilnīti, bet birojā ieilgušā kašķa un tā rakstura principiāls novērtējums līdz ar adekvātām sekām izpaliks. Lai arī amatpersonu un biroja darbinieku publisko tekstu kopumā caur viedokļu sadursmēm skaidrāk par skaidru atklājas gan tas, ka politiskās ietekmes noturēšana vai cīņa par to bijusi svarīgāka par biroja misiju, gan arī tas, ka visu vadītāju ambīcijas turētas augstāk par biroja prestižu. Manuprāt, no tā izriet, ka adekvātas sekas būtu vai nu visu (!) KNAB šā brīža vadītāju atlaišana, vai biroja izformēšana. Bet acīmredzot jaunā politika šajā (tiesiskuma) jomā neparedz atcelt partiju kvotas un ietekmes. Jaunais biroja vadītājs pat ar vislabākajiem tā izvēles nosacījumiem atkal taps izraudzīts nevis saskaņā ar objektīvu atbilstību misijai, bet saskaņā ar varas partiju spēku samēru.
Jo Saeimas partijas turklāt varētu būt vienojušās spēlēt farsu Īsā atmiņa un likties neredzam, ka biroja politizācijas problēma nav tagad un arī agrāk nav bijusi tikai tā priekšnieku problēma. Tā, manuprāt, ir un ir bijusi arī, piemēram, valdības vadītāju, valdību veidojošo partiju problēma. Taču – neviens nav lāgā gribējis un acīmredzot arī turpmāk negribēs ietekmi birojā atdot Temīdai un profesionalitātei. Temīda iztiks ar druskām un kampaņveidīgiem iznācieniem, jo svarīgāk par cīņu ar korupciju būs noturēt ietekmi birojā. Jauka spēka struktūra, kurā iekšējs partejiskums spēj noteikt gan darba stilu, gan publisko tēlu. Tādā kontekstā pat efektīgās KNAB atrakcijas, kuru laikā tiek meklēti veci diplomi, sāk radīt iespaidu, ka – vai nu birojs taisa PR ar konvulsīvām kampaņām, vai arī kļuvis par klaju politiskās konjunktūras apkalpotāju. Konjunktūrai vajadzīgās publiskās atmosfēras, vajadzīgo attieksmju stimulatoru, cīnītāju ar kāda politiskiem, nevis ar tiesiskuma pretiniekiem principā. Un – vēlreiz uzsveru – šādu iespaidu rada pat ne tik daudz biroja vadītāju kašķa publiskās atraugas, cik politiķu, amatpersonu publiskais koris ap to. Mani pārsteidz gan tas, ka biroja vadītāju domstarpības publikai tikušas pasniegtas destruktīvi (proti – vienas puses nedarbam nav ticis likts pretī otras puses darbs, pozitīvā alternatīva), gan arī tas, ka politiķi publiski vairāk ņēmušies ar biroja veļu, nevis tā veselību. Tostarp ne viens vien pārvaldes gudrinieks teicis, ka iestādē vai uzņēmumā ieilgusi vadības histērija liecina par to, ka dominēt tiecas neprofesionāli blakusfaktori.
Gribēdami reducēt biroja problēmu līdz tā priekšnieka problēmai, politiķi, manuprāt, grasās šos blakusfaktorus akceptēt arī turpmāk. Tie gan vēlas izskaust kašķi birojā, taču tiem acīmredzot šķiet par traku piesiet biroja darbību vien likumam un valstij. Tiem arvien vajadzīgs birojs, kas spēj veikt arī politiskus pasūtījumus.