Tā vien šķiet, ka sensenos laikos mūsu senči no Indijas nākuši šurp caur ļoti siltām zemēm. Kas viņus dzinis doties no tām prom, grūti pateikt. Jo sapnis par banāniem, kas augtu paši no sevis un pārpārēm, atkal un atkal tiecas pārņemt ij Latvijas politiku, ij sabiedrību.
Ne vairs Aleksandra Grīna Atdzimušo cilti vai Edvarta Virzas Straumēnus mums turēt sev priekšā kā garīgu spoguli. Ja gribam redzēt savu parādes bildi, tad varbūt der Breta Īstona Ellisa vēl svaigais gabals Glamorama. Tur galvenais varonis, manuprāt, dzīvo saskaņā ar mūsu politikai raksturīgo attieksmi pret sevi un īstenību. Bet, ja vajag kādu bildi ikdienai, pasei, tad Glamorama pārāk spīdīga. Tad derētu kāds dabaspētnieku gabals par klejojošiem lopiem, kuri noēd vienu stepes gabalu un tad pārceļas uz citu, cerēdami, ka noēstajā zāle nākamgad ataugs pati no sevis.
Aita paliekot trekna mazā ganībā, bet lielā tuksnesī nosprāgstot. Taču – vai tā sauktie treknie gadi nebija banānu gadi? Vai apcirkņi bija ar kaudzi no pašu iekultiem graudiem, vai vismaz pašu stādītas banānu birzis pildīja āres, kas Latvijā grasījās kļūt, kas kļuva tukšas un tuksnešainas? Ne no tulznainām rokām, bet no veikala un bankas plūda banāni bez sviedriem vaigā.
Ja skatītos uz politiku, tad liekas, ka vairums brīžu Latvijas ļaudīm šajos gados bijuši vaļas brīži, kuros tiem vislabākais bijis – doties uz veikalu un nopirkt banānu. Mums ir banānu, nevis rudzu miljonāri. Mums ir pļāpu, nevis domu zvaigznes. Mums ir piparkūku, nevis darba rūķi. Mūsu valdīšana mūs jau pārdesmit gadus māca, ka ir labi namus uzreiz no naudas būvēt – tad nevajag ķieģeļus pašiem taisīt. Mūsu valdīšana mūs māca, ka ir labi spārnus uzreiz no latiem sev piekārt – tad no skolas nevajag gudrību, bet tikai papīru. Tiesības, ka vari tos spārnus valkāt. Viss te nāk tik viegli kā zemēs, kur Dievs pats banānus audzē.
Vai tad arī tuvākās nākotnes ainavā caur tā saukto ekonomikas stabilizācijas plānu galvenā vieta netop ierādīta importa banānu noliktavai? Protams, noliktava ar importa banāniem ir labāka nekā tukša noliktava, bet, ja turēs savā ikdienā un nākotnes apziņā vien sapni par svešiem banāniem, tad šī noliktava ir tas pats, kas peļu slazds. Un valdīšana stāv tam klāt, saukdama: "Nāciet, nu nāciet, citādi bads mums klāt!" Bet, tā kā valsts ideju šeit jau nosaka sapnis par svešiem banāniem un tā kā valdīšana dāļās šos banānus atkarībā no roku garuma, tad, visticamāk, liela daļa
valsts spēka atkal paliks peļu slazdā. Sociālā diference nevis mazināsies, bet palielināsies. Būs, kas atpirksies no banāniem, bet maksās par tiem visi – ij noliktavas apmeklētāji, ij garāmgājēji. Ij tie, kas spējuši banānus pārpirkt vai zagt, ij tie, kam viss ienākums mugurā un vēderā.
Būtu labi, ja šie banāni dotu spēku pašiem ko veikt. Bet pagaidām nav redzams, ka valdīšana grasītos kaut mazākā mērā atmest sapni par banāniem. Visas tās vaimanas pagaidām skan: "Vai manu, vai – banānu aptrūkās!" Tā pati bīstas un mūs māca, ka labāk ir uz banāniem cerēt, nekā skroderim būt, jo tas var ar adatu sadurties. Labāk uz banāniem cerēt, nekā zvejā iet, jo tā tik slapja lieta. Labāk uz banāniem cerēt, nekā sēt, jo mums tik vēsi pavasari.
Tāpēc galvenais, ar ko šobrīd noņemas ministrijas, ir – pasargāt sapni par banāniem. Uzdot sevi par cietējiem no tā, ka tiks noņemts mazumiņš lieko tauku. Vaimanas un bailes, ka ienākumi daļai augsto klerku taps mērāmi tūkstošu vietā simtos. Citādi – speciālisti aizies! Tautsaimniecības aina gan liecina, ka nav vairs tur nekādu speciālistu. Tikai banānu ēdāji. Kuri – vai tā krīze vai sabrukums – nebūt negrasās atmest sapni par banāniem. Gluži otrādi – tie arī valsts resursus taisās tirgot kā banānus. Nevis padarīt tos par pērlēm, par lietaskokiem, par smalkām ierīcēm, par skaistām mēbelēm, bet – noplūkt un norīt. Kā, piemēram, Zemkopības ministrija, grasīdamās ļaut divus gadus valsts mežā cirst par diviem miljoniem kubikmetru vairāk nekā tagad. Tādu pašu banānu ēdāju labad, kuri grūtos laikos nevēlas kustēties, lai intensificētu saimniekošanu. Jo visam pāri – sapnis par banāniem. Sapnis par banāniem.