Mums te gandrīz viss tāpat kā skaistajā pirmskara Latvijā. Krievijas ekonomiskās bāzes te jau sen. Esot iespējamas arī ASV militārās bāzes (Liepājā). Ārvalstu kontingenta klātbūtne – acīmredzama.
Slepenos protokolus svešzemnieki kopā ar pašmājniekiem taisa citu par citu slepenākus, un tie, tāpat kā sendienās, nopietni skar valsts statusu pasaules telpā. No Latvijas, vietējo fīreru mudināts, devies prom jau krietni lielāks pulks, nekā savulaik bija Trešā reiha fīrera aicināto baltvācu. Utt. Turklāt – kņudoņa iekšās un satraukums acīs liecina, ka iespējamas lielas pārmaiņas. Tāpat kā skaistajā pirmskara Latvijā.
Saeimas partiju attiecības ar sabiedrību arī uzvēdī sen zināmo – jūs palieciet savās vietās, mēs paliksim savās. Protams, Kārļa Ulmaņa nacionāli pušķotais autoritārisms bija skaistāks, estētiskāks par šodienas partiju, birokrātijas valsts šiverīgo, bezsejaino, kolektīvo autoritārismu. Taču – galvenais ir saglabāts. Ne formālu, bet būtisku sabiedrības piekļūšanu politikas procesiem izdevies un pagaidām izdodas noturēt ierobežotu. Savukārt ekonomikas atdeves valstij un sabiedrībai minimizācijā sperts liels solis uz priekšu. Īpašs prieks par valsts sektoru. Tas pēdējos mēnešos strauji devies feodālisma virzienā. Līdz ar to apliecinot, ka vietējo saimniekotāju piekopto, pamazām novecojošo liberālisma interpretāciju aizstāj mūsdienīgākā globālisma versija. Bet globālisms, kā zināms, tiek dēvēts (L. Larušs) par moderno feodālismu. Tā ka – valdības pēdējo mēnešu manevri ir saprotami. Tie savdabīgi reflektē jaunos pasaules un tās kopprodukta pārdalīšanas aspektus.
Šodien Latvijas valdīšana ir krietni tālredzīgāka par pirmskara valdīšanas valstiskā un nacionālā egoismā aprobežoto vadonību. Skaistajā pirmskara Latvijā arī vara operēja ar valsti kā vērtību, bet šobrīd no valsts varai nepieciešama vai vienīgi tās forma. Pārējais ar valsti saistītais tai ir gaistoša, izbijusi vērtība, ko vērts lietot vai vienīgi kā metaforu un izmantot kā neveiksmju miskasti. Tas arī ir moderni. Civilizētā pasaulē valstu varas tagad to vien dara kā nacionalizē privātas neveiksmes, bet ar veiksmēm, lai tās mantiskas vai garīgas, šīs varas savas valstis un to sabiedrības apgrūtināt necenšas.
Upurējot principus interesēm, Latvijas vara panākusi, ka nekādi zilsarkanoranžarmieši te pie urnām nestāvēs. Viss nokārtots vai taps nokārtots, iztiekot ar iekšējiem cilvēkresursiem un ārējiem padomiem. Vienīgā problēma, kas nav vēl novērsta, ir cilvēka faktors. Varai, ja tā pašas veidotajā situācijā vēlas kaut kas būt, ne tik daudz vajadzīgas vietu vai valdību maiņas, cik mēroga mutācijas. Ja vara, kas valsts principus upurējusi transvalstiskām interesēm, nespēj spēlēt šo interešu mērogā, tā ir tukša vieta jebkuram mērogam. To nav par ko cienīt. Savukārt pašu mājās varu var cienīt par divām lietām: par spēju nodrošināt vispārēju (!) labklājību un par spēju uzturēt principus, nepieļaut sabiedrībā pašidentifikācijas krīzes. Lai gan – tiklab cilvēku, kā valstu līmenī – tas, kurš upurē principus interesēm, kļūst vien par izsūtāmu un pasūtāmu kalpu. Neraugoties uz ieņemamo amatu vai starpvalstiskas piebarošanas apjomu.
Padsmit gadus Latvijas vara testējusi Latvijas sabiedrību uz to, ciktāl tā būs mierā ar ēdamo (naudu) kā vienīgo šīs valsts principu. Gūti lieli panākumi. Bet, kad nu vara sāk apdraudēt arī ēdamo, viss sabiedrības pazemojums nāk augšā. Jo, lai rezultatīvi cīnītos par ēdamo, vajadzīgi vēl citi principi, kurus vara nav turējusi nekādā vērtē un pat veicinājusi to degradāciju. Ieskaitot pašai varai it kā svarīgos – tiesiskumu, demokrātismu, valstsspēju... Sabiedrība pilnīgi pamatoti jūtas piešmaukta un noniecināta. Kungi un dāmas, kuri nespēj šīs sajūtas noņemt, nekādu jaunu (!) valdību vai jaunu Saeimu neizveidos. Lai kā tie kārtotos, tie paliek nevērtīgi.