Kāda starpība – būs plaša vai maksimāli šaura jaunās valdības koalīcija? Kāda starpība, vai premjers nāks no Tautas partijas, no kādas citas kabatas vai arī par tādu tiks celts kaimiņu āzis? Kāda starpība, būs šai valdībai stabils vairākums Saeimā vai nebūs?
Vai varbūt valdību veidojošajām partijām ir kas tāds, priekš kā tām šāds vairākums vajadzīgs? Vai varbūt šīs partijas vienojušās beidzot darīt ko tādu, kam valdības priekšgalā nepieciešama personība nevis skata pēc, bet lai pavērstu politiku uz sabiedrību un valsti? Jau pusi nedēļas notiek partiju saieti, kurus mediji apliecina kā tukšinieku saietus. No amatpersonām tas kaut cik satraucis vienīgi Ingunu Sudrabu.
Kas ir tie kritēriji, kuri apliecinās nākamo premjerministru un valdību kā krīzes situācijā efektīvu? Kāds ir Saeimas principiālais uzstādījums nākamajai valdībai, premjeram? Kā potenciālais premjers apliecinās, ka spēj būt efektīvs grūtā laikā? Ar to, ka Valdis Zatlers, nosaucot viņu, teiks – šis ir efektīvs? Šajā laikā ar to par maz.
Sevišķi tad, ja tiek spekulēts ar nepieciešamību atgūt sabiedrības uzticību. Par maz izvilkt politiskajā apritē un sasēdināt ministru krēslos pēdējā laikā publiski mazāk apvazātus varas partiju biedrus un sacīt – šitie vēl nav zaudējuši jūsu uzticību. Tā ir tikai acu aizmālēšana. Vai tās pozīcijas vai opozīcijas partijas, tās līdz ar visiem saviem biedriem ir noteiktas varas sistēmas elementi. Kamēr šīs partijas nav iesniegušas sabiedrībai sistēmas uzlabošanas rasējumus un apņēmušās tos likt lietā, katra šo partiju biedra reitings būtībā ir tieši tāds pats kā partijas reitings. Lai cik patīkams un sakarīgs biedrs pats par sevi izskatītos zilos ekrānos vai izklausītos radio skaļruņos, kamēr viņš savā partijā nav īstenojis to, ko sola, ar cilvēkiem viens būdams, viņam ir tieši tāda pati publiska vērtība kā viņa partijai. Protams, viņš var izpausties kā personība valdībā, viņa šarms var ietekmēt partijas reitingu. Bet, kā tas pat pārmēru lieliski bija redzams Godmaņa gadījumā – ja varas sistēma nespēj vai nevēlas kā pienākas saspēlēt ar premjeru; ja tā nespēj vai nevēlas pozitīvi koriģēt premjeru; ja tā, neiebildusi premjera idejām, tomēr nespēj vai nevēlas apgādāt viņu ar šo ideju īstenojumam nepieciešamajiem instrumentiem vai pat informāciju, tad agri vai vēlu premjers sāk izskatīties tāds kā jocīgs, tāds kā gudrāks par visiem, tāds pārmēru vadonīgs...Tādam vai nu viegli uzkraut visas valdības nelaimes, vai arī pataisīt par otru Alekseju Loskutovu. Bet, kamēr viņš spēlē esošās varas sistēmas kasetē un nav panācis tās uzlabojumus, viņa kā premjera vai ministra publiskā vērtība ir tāda pati kā varas sistēmas vērtība.
Skaidrs, ka bez kvalitatīvām izmaiņām varas sistēmā uz sabiedrības uzticības atgūšanu nav ko cerēt. Tāpēc šoreiz nav diezgan nosaukt premjeru, savākt kabinetu un tad cept valdības deklarāciju. Tāpēc šoreiz lietu kārtībai jābūt šādai. Vispirms atklāts, godīgs, pilnīgs un pamatots valsts, sabiedrības stāvokļa un perspektīvas novērtējums. Vispirms skaidrs un godīgs varas statusa pašnovērtējums. Kā gribu vara te aizstāv, kā intereses īsteno? Šobrīd rodas iespaids, ka tā vēlas kādus izredzētos paslēpt valsts kapitālisma surogātā, bet pārējiem izrakstīt neoliberālismu pēc trešās pasaules valstīm domātām receptēm. Turklāt runasvīru (Klauss Vācijā u.c.) izteikumi pēdējās nedēļās ļauj secināt, ka svarīgiem ietekmes centriem būtu vēlama teritoriju pārvaldes transformācija. Droši vien par labu kādai slēptākai vai atklātākai naudas interešu tiešai pārvaldei. Tāpēc – vispirms slepenības noņemšana visiem darījumiem, norunām, kas ietekmē sabiedrības stāvokli. Vispirms iespējamām pamatsituācijām veidoti stāvokļa uzlabošanas scenāriji, plāni u.tml. Vispirms – nevis koalīcijas valdība, bet (vismaz) koalīcijas platforma – visām (koalīcijas) partijām bez ierunām saistoši pamatprincipi, kuru ievērošana patiešām nodrošina tautas uzticības atgūšanu. Tad, ja kaut kas te nav aizmirsts – premjerministra kandidāti, kuri spēj šos uzstādījumus respektēt un īstenot.