Mājas. Vārds, kuram katra cilvēka, ģimenes, dzimtas, tautas un nācijas mūžā un pastāvēšanā ir īpaša jēga. Mājas kā ligzda putnam, dzimtas mājas, svētnīca un Dieva templis...
Kas zvaigznēm mājas? Galaktikas, Visums? Iespējams. Bet tikpat labi tas ir tikai mūsu katra viedoklis par mājām – mazam ķipariņam tā ir vieta, kur tētis un mamma viņu ucina, mājas var būt arī miglas pārklāta pļava, caur kuru savas mājas meklē pirmie saulstari, lai atvērtu rasā slīgstošos ziedus. Domām, jūtām un sapņiem mēs paši esam tās mājas un atveram plaši durvis, lai piepildītu savu sirdi un dvēseli ar brīnumaino, neizzināmo un dažbrīd netveramo no Dieva radītās pasaules!
Garīgā spēka un gaišo cerību templis
Dzīvam radošam garam, kas līdzinās putna dziesmai pavasarī un kura neaprakstāmā melodija iemājojusi Mocarta, Vivaldi, arī mūsu pašu Emīla Dārziņa, Imanta Kalniņa, Pētera Vaska un simtiem citu mūzikas ģēniju nošu lapās, rada nepārvaramu, melanholisku smeldzi ieskatīties savā dvēselē, Saules galaktikā, Visuma dzīlēs. Tā gribas, lai mums katram būtu savas mājas, sava zvaigzne, ne tikai kā vieta, kur atgriezties, bet templis, kurā ieejot noliec galvu tā radītāja priekšā. Neviens ticīgais neprasa, kas ir aiz altāra, jo ticības noslēpuma būtība nav uzrakstāma vai izstāstāma ne vārdos, ne krāsās, ne skaņās. Mēs to varam nojaust, piemēram, vērojot Mikelandželo gleznotos Siksta kapelas griestu freskas vai rakstus Lielvārdes jostā, klausoties Baha radītās ērģeļu melodijas Doma baznīcā... Mājas ir kā garīgā spēka un gaišo cerību templis, lai svētītu šo pasauli ar savu dziesmu. Īstenībā jau atgriešanās un mājas ir tikpat nešķirami kā liktenis un tā katram atvēlētā tālā zvaigzne, kas mirdz tikai vienam cilvēkbērnam. Šajā mūžsenajā stāstā ir svarīgs katrs vārds un katra nots, kas to pavada ar neatkārtojamu melodiju, katra putna spārna vēziens un debesīs ierakstītais vēstījums – neatkārtojams un vienreizējs.
Atbildība par šīm mājām ir īpaša
Martu un aprīli mēs saistām ar gājputnu atgriešanos, taisām putniem mājas un liekam tās kokos savā piemājas dārzā vai mežā, un gaidām, kad putni tās atzīs par labām esam un derīgām ligzdu iekārtošanai. Taisīt tradicionālo strazda būri ir tikpat svarīgi un jēgpilni kā stādīt ābeli dārzā, ozolu vai liepu ezermalas piekalnē, egli vai priedi sakoptā cirsmā. Tikpat svarīgi kā ik dienas godīgi darīt savu darbu, bieži pat nedomājot – kas man par to būs? Kas labs, nezudīs, kas ar māņiem vai paviršībā, sabruks kā kāršu namiņš pie pirmās dzīvās vēsmas. Un tad šo zemi, šo valsti es iedomājos kā mūsu dziesmu svētku estrādi, kurā pirms kārtējās dziesmas uzrausies diriģents bez dzirdes, stīviem pirkstiem un māla kājām. Vai tas maz iespējams? Dziesmu svētki tāpat kā Lielvārdes josta ir spilgtākās liecības par kādu senu, gudru civilizāciju, no kuras tik maz mēs esam palikuši Baltu jūras krastos! Tad koris saprot, ka māja ir jātīra, jākopj un ne tikai reizi gadā, bet katru dienu, tāpat kā katra kora dziedāšanas māksla, katras ģimenes tradīcijas un atmiņu pūrs, kā visas valsts vakardiena, šodiena un rītdiena. Piegružojot vienu mežmalu, vienu upmalu vai ezermalu, mēs piegružojam Lielo dziesmu svētku estrādi ar pašu radītām drazām, liekulību (aizdomām) un vienaldzību. Gan jau nepamanīs! Gan jau viss nostāsies savās vietās! Pamanīs un savās vietās nenostāsies, ja koris pateiks «nē» tam vai citam diriģentam, kas, vēsturisku sakritību, pazīšanās vai naudaskāres iebīdīts, ticis pie kopkora diriģenta lociņa. Mēs pārstāvam civilizāciju, kas bijusi un vēl ir daudz augstāku ētisku un garīgu vērtību radītāja, kopēja un nesēja, tāpēc atbildība par šīm mājām ir īpaša un turama godā, kā tika turēti mūsu cilvēku rokās sarkanbaltsarkanie karogi Daugavmalas demonstrācijā 1990. gada 4. maijā.
Katru mirkli, katru stundu, dienu, nedēļu
Tikpat svarīgi kā turēt sakoptu katram savu māju un sevi, līdzvērtīga ir sakoptība un tīrība ārpus tās. Tas, kas notiek aiz paša mājas sliekšņa, bieži vien ir svarīgāks un liktenī izšķirīgāks, jo, neiesaistoties, neiejaucoties un nedarbojoties pret netaisnību, nenovīdību, meliem, intrigām un savtību, mēs pakļaujam neizbēgamai sabrukšanai un iznīcībai katrs savu māju, templi, svētnīcu! Pieļaujot un ieslīgstot vienaldzībā, mēs pakļaujam iespējai sava kopkora iziršanu sīkos meteorītos, kas pēc «sprādziena» aizlido katrs savā galaktikā vai pazūd melnajā caurumā. Vai tagad, kad reizi gadā pulcējamies lielajā Latvijas sakopšanas talkā, nebūtu jāparunā, ka tā lielā tīrīšana, drazu lasīšana un «uguņošana» nedrīkst aizēnot ikdienas rūpību un mērķtiecību darīt labu savai Zemei katru mirkli, katru stundu, dienu, nedēļu. Šis simboliskais vienas dienas akts sasniegs savu mērķi, ja šādas Lielās talkas sajūta ir tikpat jēgpilna un stipra kā Dziesmusvētkos, tāpēc arī ikdienā godā turama un lolojama katram savās mājās, arī sīkāku soli sperot. Es lieku priedē putnam paša būvētu māju, vēl nezinot, vai viņš tur vīs ligzdu šogad vai nākamgad. Daudz būtiskāk ir ticēt, ka atkal skanēs tā putna dziesma, ja ne manā, tad kaimiņa liktā putnu mājā. Un tad, noņemot kāpnes, es sakopju vietu ap jauno ligzdu, jo nešaubos, ka diriģents, kas liek darīt šo darbu, ir īsts, ar cilvēcīgu sirdi, taisnīgs un godā ceļams.