Latvijas starptautisko aizdevēju – Eiropas Komisijas un Starptautiskā valūtas fonda – pārstāvji vakar tikās ar Ventspils mēru Aivaru Lembergu un citiem Zaļo un zemnieku savienības pārstāvjiem.
Tikšanās ierosme esot nākusi no starptautisko aizdevēju puses, kas arī ir loģiski un saprotami – par ZZS vēlēšanās ir nobalsojis ļoti liels skaits vēlētāju, tai ir liela pārstāvniecība parlamentā, tā ir viena no divām valdību veidojošajām partijām, tāpēc nevar izlikties, ka ZZS neeksistē.
Arī Lembergam un ZZS bija svarīgi tikties, jo reiz taču aci pret aci aizdevējiem jāatgādina, kāda ir patiesā sociālekonomiskā situācija Latvijā, jāmēģina runāt par aizdevuma termiņu pagarināšanu un fiskālās konsolidācijas pasākumu atvieglošanu, parādīt alternatīvus budžeta deficīta samazināšanas veidus. Jārunā arī par svarīgāko iekšpolitisko jautājumu – ka pensijas Latvijā nav samazināmas – nav, un viss. Šajā lietā ZZS nāk talkā arī Vienotībai, jo koalīcijas partneriem ķeršanās ar dzirklēm pie pensijām nozīmētu tūlītēju politisku nāvi.
Lemberga un ZZS motīvi un mērķi ir bijuši pavisam vienkārši un skaidri: bija jauki, ka aizdevēji iedeva naudu Pareksa bankas katastrofas seku likvidēšanai, ir jauki, ka pašlaik ar aizdevuma naudu var aizbāzt šādus tādus caurumus, taču pavisam drīz starptautiskie aizdevēji kļūs par starptautiskajiem aizvedējiem – proti, Latvijai būs jāsāk atmaksāt gan kredīta pamatsumma, gan procenti. Tādā veidā atdodot aizdevumu, kā tas ir plānots līdz šim, nozīmē pilnīgi izpostīt Latvijas tautsaimniecību. Zaļzemnieku vēlme tad ir meklēt kādus variantus, lai šī aizvešana notiktu Latvijai pēc iespējas nesāpīgākā veidā.
Iespējams, finanšu ministrs Andris Vilks un premjers Valdis Dombrovskis bažījās, ka sarunu gaitā Lembergs var uzzināt ko tādu, kas iepriekš no viņa un no sabiedrības slēpts, tāpēc tikšanās priekšvakarā bija manāma nervozitāte un pretrunas izteikumos.
Bet vislielākā nervozitāte, tādas kā greizsirdības lēkmes krampjos raustīja sabiedrisko organizāciju Delna.
Delna pamanījās pirms Lemberga un aizdevēju tikšanās aizlīst pie aizdevējiem un paindēt gaisu. Pie aizdevējiem tā devās nevis ar priekšlikumu necirpt pensijas vai pagarināt aizdevuma termiņus, bet paust satraukumu, ka aizdevēji grasās tikties ar «smagos noziegumos apsūdzēto Lembergu». Tas ir apmēram tā, kā pirms gadiem trīssimt, kad barons atgriezās no Rīgas un muižas kalpi metās viņam bučot roku un čukstēt, kādus grēka darbus viņa prombūtnes laikā darījuši citi saimes locekļi.
Nezin, kāda bija aizdevēju reakcija, bet, pieņemot, ka viņi ir prātā attīstīti, ja jau strādā tik ietekmīgu finanšu institūciju misijā, jādomā, ka viņiem nav svešas politiskās cīņas metodes, kādas daždien tiek piekoptas gan Latvijā, gan tāpat tajās valstīs, no kurām ir nākuši viņi paši. Viena no metodēm, kā apkarot politiskos konkurentus, ir izmantot sakarus specdienestos un represīvajās struktūrās, lai ražotu pret pretinieku kriminālprocesus, tā apgrūtinot viņa iespējas ar pilnu sparu nodoties politiskajam darbam. Tā notiek gan ASV, gan Lielbritānijā, gan citur. Gan jau ka aizdevēji zina, kas ir Lembergs, un tieši tāpēc, ka zina, gribēja tikties.
Neko vairāk Delna nav panākusi, kā vien lieku reizi demonstrējusi, ka Sorosa finansētās struktūras atšķiras no citām Latvijas sabiedriskajām un politiskajām organizācijām.
Delnas mēģinājumi iebāzties pa vidu Lemberga un aizdevēju sarunām var nozīmēt arī to, ka aizokeāna maizes tēvam ir kādas intereses, kuru realizācijai vajag, lai Latvijas un SVF attiecībās viss turpinātu tecēt pa līdzšinējo reni. Iespējams, prognozējama valdības bezierunu paklausība aizdevējiem var veicināt kādas spekulācijas ar naudu un vērtspapīriem, kādu iekārotu resursu iegūšanu?
Nieks būtu par Delnu, ja tā būtu tikai sabiedriska organizācija vien, taču šīs organizācijas un šīs ideoloģijas pārstāves Lolita Čigāne, Sarmīte Ēlerte un vēl virkne sorosītu sēž augstos krēslos. Droši vien, ne tikai sēž tāpat vien.