Dažkārt dīvaini šajā pasaulē sasaucas dažādi notikumi. Lasu par kārtējo pieminekļa karu Rīgā. Bet tikko es atgriezos no divu dienu brauciena pa Igaunijas – Latvijas pierobežu, kas lika atcerēties pirms dažiem gadiem notikušo cīņu ap citu pieminekli Barklajam de Tolli, kuru galu galā tomēr Rīgā uzstādīja, bet īstu skaidrību par šo vēsturisko personību un tā saistību ar Latviju tomēr vēl nesam guvuši.
Turpretim Igaunijā netālu no Latvijas robežas, nelielā apdzīvotā vietā Jāgevesti, kopš 19.gadsimta ir saglabāts un ar lepnumu tiek uzturēts grandiozs de Tolli mauzolejs un ekspozīcija. Šejienes īpašumos karavadonis pavadījis pēdējos dzīves gadus, te apglabāta arī viņa sieva igauniete un dēls.
Igauņu gide savā stāstījumā ik pa brīdim pieminēja: nu, jūs jau zināt, viņš taču Latvijā dzimis, taču mums – apmēram 40 cilvēku grupai no Latvijas – lielākā daļa de Tolli biogrāfijas faktu bija atklājums, daži pat bija pārsteigti uzzinot, ka viņš nebija francūzis pēc tautības. Es tomēr palieku pie sava uzskata, ka mūsu vēsturniekiem, kuri cenšas sev pelnīt laurus, pielāgojoties politiskajai konjunktūrai, būtu vērtīgāk vairāk pievērsties Latvijas vēstures pētījumiem un to publiskošanai plašākā kontekstā.
Blakus mauzolejam atrodas jau padomju laikos būvēta piemiņas vieta Otrā pasaules karā kritušajiem padomju karavīriem ar akmenī iegravētu (tātad nenoņemamu) attiecīga rakstura uzrakstu par atbrīvotājiem krievu un igauņu valodā. Vienuviet piemiņas vietas diviem visai atšķirīgiem un strīdīgiem vēstures posmiem, kuros pašiem igauņiem bijusi vairāk pasīvu novērotāju vai pat upuru loma, taču tas viņiem neliedz glabāt piemiņu par šiem notikumiem.
Lasu par strīdu ap autortiesībām jaunā mūzikla „Vadonis” sakarā, bet tajā pašā laikā Krievijas pirmais TV kanāls atkal demonstrē dokumentālo filmu, veltītu Vijai Artmanei – „Izraidītā karaliene”, kurā Kaspars Dimiters, viņa māsa un Latvijas aktieri stāsta par Aktrises likteni un attieksmi pret viņu dzimtenē.
Jā, Kasparu Dimiteru var vērtēt dažādi. Nekāds ideālais dēls jau viņš nebija, to mēs zinām, un arī pats viņš to neslēpj, un viņa pašreizējās rūpes par mātes piemiņu var šķist liekulīgas. Tāpat viņa pašreizējā rīcība un teksti ne vienmēr šķiet adekvāti, bet savu vārdu un vietu sabiedrībā un latviešu kultūrā viņš tomēr ir nopelnījis pats. Šķiet, ka viņš kaut kādā ziņā atkārto savas mātes likteni: svešais starp savējiem, izraidītais.