Jānis Urbanovičs, juniors / Viedokļi

Vēlos deklarēt: Šis raksts neatbalsta, neattaisno un nerehabilitē nacionālsociālismu vai jebkādu totalitāru ideoloģiju. Nacionālsociālisms joprojām ir naidīga, riebīga, nekonstruktīvi vardarbīga un resentimenta (bezspējīgas skaudības un apspiesta naida) pilna sistēma, kas ir atbildīga par milzīgām ciešanām un zvērībām. Manu skatījumu veido arī manas valsts vēsture - latvieši cieta no nacistu okupācijas, vienlaikus esot bijuši latvieši kas piedalījās Holokaustā. Latvieši cieta arī no padomju okupācijas, vienlaikus esot bijuši latvieši kas piedalījās Sarkanajā terorā. Es nosodu abus šos režīmus un jebkādus mēģinājumus atdzīvināt šādus kroplus ideoloģiskus līķus, kā arī aplamo dihotomiju starp “atbrīvotājiem no fašisma” un “glābējiem no boļševisma sērgas”. Šajā rakstā piedāvātā klasifikācija ir analītisks arguments, nevis līdzjūtības izpausme. Iepriekš novēršos no tiem, kas jauks esamību ar jābūtību un izmantos šo rakstu lētiem politiskiem nolūkiem, lai mazinātu jebkura režīma pastrādātās zvērības.

Lēmumu pieņēmēji valstu, reģionu un kontinentu mērogā parasti ir labi informēti, izglītoti cilvēki ar apskaužamu skaitu ekspertu un akadēmiķu savā rīcībā.

Mums patīk domāt, ka ir normāli lepoties ar savu kolektīvu - ģimeni, etnisko piederību, nāciju - un uzskatīt viņu sasniegumus pagātnē par savējiem. Mums patīk domāt, ka nav taisnīgi tikt demonizētiem un sauktiem pie atbildības par lietām, kurās neesam bijuši vainīgi vai kurās neesam piedalījušies.