Džefersona un Hamiltona pretmeti joprojām darbina sabiedrisko procesu dzirnas

1743. gadā turīga Virdžīnijas plantatora ģimenē piedzima dēls. Lai gan viņš auga pārsvarā lauku vidē, fiziskais darbs bija atvēlēts viņa ģimenei piederošiem vergiem.

1743. gadā turīga Virdžīnijas plantatora ģimenē piedzima dēls. Lai gan viņš auga pārsvarā lauku vidē, fiziskais darbs bija atvēlēts viņa ģimenei piederošiem vergiem. Tā vietā viņš pavadīja agrīnos gadus ar privātskolotājiem, grāmatām un domrakstiem. Viņš apguva valodas, lasīja antīkos autorus un piedalījās filozofiskajās diskusijās. Pamazām zēnā nostiprinājās noteikti pieņēmumi par cilvēka dabu: cilvēki, ja vien pienācīgi izglītoti, dabiski sliecas uz kārtību un sadarbību. Uzvedības atšķirības lielākoties nosaka audzināšana un vide. Saprāts ir galvenais ceļvedis uz stabilu un tikumīgu dzīvi. Cilvēka daba ir mīcāma kā māls, un, nodrošinot pareizu izglītību un paļaujoties uz racionalitāti, iespējams radīt patiesi apgaismotu sabiedrību. Prasme meistarīgi strādāt ar abstraktiem principiem padarīja jaunieti par ideālu kandidātu jurista profesijai.

Apmēram 1755. vai 1757. gadā Nevisas salā (nabadzīga pat pēc to laiku Karību mērogiem) ārlaulībā piedzima cits zēns. Viņš uzauga neapskaužami skarbos apstākļos: trūcībā, sabiedrības perifērijā un gandrīz bez jebkādas tiesiskas aizsardzības. Tēvs ģimeni pameta agri, bet pēc mātes nāves, kad zēnam bija apmēram divpadsmit gadu, viņš faktiski kļuva par bāreni un bija spiests pats sevi uzturēt, strādājot par rakstvedi tirdzniecības uzņēmumā. Viņš piedzīvoja koloniālo laiku tirdzniecības spekulācijas, alkatību un ambīcijas. Lai gan izglītības viņam faktiski nebija, viņa talantu pamanīja vietējie mecenāti, kuri apmaksāja viņam ceļu uz Amerikas kolonijām, lai viņš pieaugtu ar akadēmiskiem muskuļiem. Gan no bērnībā pieredzētā, gan no lasīšanas, rakstīšanas un administratīvā darba viņā izveidojās pavisam cita morālo ieskatu sistēma: cilvēki ir pašlabuma vadīti, ambiciozi, zemiski un viņiem nepieciešami stingri institucionāli rāmji. Taču, lai gan viņš uzskatīja cilvēku par iedzimti savtīgu un nežēlīgu, viņš bija optimists: šos instinktus var virzīt konstruktīvi.

Vīrs no Virdžīnijas bija Tomass Džefersons, savukārt immigrants no Karībām - Aleksandrs Hamiltons. Abi drīz kļuva par Amerikas Savienoto Valstu dibinātājiem. Vēl vairāk - viņu sāncensība kļuva par vienu no svarīgākajām un intelektuāli intriģējošākajām konkurencēm Jauno laiku politikas vēsturē. Džefersons iztēlojās decentralizētu valsti, kurā dzīvo neatkarīgi zemkopji un brīvību sargā stipri ierobežota valdība un plaši pieejama izglītība. Hamiltons iestājās par spēcīgu centrālo valdību, nacionālu finanšu sistēmu un institūcijām, kas spētu savaldīt cilvēka impulsivitāti, vienlaikus virzot individuālās ambīcijas kopējās labklājības vārdā. Amerika, kas sekoja, bija šo abu ieceru sintēze.

Taču viņu politiskā un personiskā sāncensība nav šī raksta galvenais temats. Ne mazāk interesanti ir tas, kā laiks ‘pārbaudīja’ abu pasaules skatījumus. Pirms turpināt, jāatzīmē: ētiskie pieņēmumi - aksiomas - nav pārbaudāmi un pierādāmi tādā pašā nozīmē kā empīriski fakti. Cilvēks ‘uz tiem parakstās’, un, ja vēlas veiksmīgi iekļauties sabiedrībā, parasti pieņem tās aksiomas, kurām piekrīt vairākums. Taču tas, ka kādam uzskatam seko kvantitatīvi vairāk, kvalitatīvi nepārvērš morālu aksiomu morālā faktā. Bet visas aksiomas agrāk vai vēlāk saduras ar realitāti.

Lai gan Džefersons bija amerikāņu politiķis, dziļi sirdī viņš, iespējams, vēl dedzīgāk apbrīnoja Francijas revolucionāro projektu. Pat tad, kad revolūcija pārauga terorā un nežēlībā, viņš to uztvēra kā asiņainas dzemdības - vardarbīgu, bet nepieciešamu sabiedrības tapšanu, kas mostas no gadsimtiem ilgas apspiestības. Viņaprāt, šīs galējības bija tirānijas, kas dziļi sakropļojusi cilvēku, sekas. Viņš ticēja, ka ar laiku, izglītību un aristokrātiskās sistēmas gāšanu saprāts attīrīs sabiedrību. Franču tauta, atbrīvota no absolūtisma smaguma, pakāpeniski nostabilizēsies vienlīdzības un taisnības balstītā republikā.

Hamiltons savukārt Francijā notikušajā saskatīja savu uzskatu apstiprinājumu. Tur, kur Džefersons redzēja sāpīgu, bet daudzsološu pārvērtību, Hamiltons nolasīja gaidāmu sabrukumu, kad abstrakti ideāli un cilvēku kaisles tiek palaisti brīvībā bez bremzēm. Sadrumstalotība, vardarbība un autoritārisms viņam apliecināja, ka cilvēki paši no sevis netiecas uz saprātu, bet drīzāk uz konfliktu, ambīciju un kundzību pār vienam otru.

Džefersona sapnis sabruka brīdī, kad izcils un nežēlīgi ambiciozs vīrs no Korsikas pasludināja sevi par Francijas imperatoru. Revolūcija, kurai vajadzēja gāzt karali un atbrīvot tautu, kroņoja imperatoru. Džefersons bija sašutis. Hamiltona pārliecība tikai nostiprinājās.

Desmitgadēm pēc Džefersona un Hamiltona nāves vēsture atkal lika viņu pieņēmumiem iziet pārbaudi. Parīzes komūnas laikā (1871. gadā) revolucionārais impulss bija kļuvis izteikti pilsētniecisks, un tā vadītāji un atbalstītāji daudz vairāk līdzinājās Džefersonam, nekā no viņa atšķīrās. Komūnas kodolu neveidoja analfabēti zemnieki vai vienkārši izmisuma dzīti pūļi, bet amatnieki, rakstveži, skolotāji, iespiedēji. Tāpat kā jaunais Džefersons, viņi dzīvoja pasaulē, kur diskusijas, brošūras, laikraksti un ideoloģiskas debates bija ikdiena. Viņi lasīja, strīdējās, organizēja klubus, apmeklēja sapulces un uzsūca tiesību, vienlīdzības un racionālas pārvaldības valodu. No šīs vides dzima līdzīga pārliecība: cilvēks, sastopoties ar *pareizajām* idejām un atbrīvots no apspiedošiem ierobežojumiem, dabiski slieksies uz sadarbību un vienlīdzību. Komūnieši, gluži kā Džefersons, ticēja, ka cilvēka daba ir uzlabojama - nezināšana un netaisnība ir sliktu sistēmu, nevis sliktu cilvēku produkts. Likvidē samaitājošās struktūras, izglīto pilsoņus - un racionāla, taisnīga sabiedrība radīsies pati no sevis.

Taču ārpus Parīzes pastāvēja pavisam cita Francija. Lauku iedzīvotāju dzīve bija sakņota tradīcijā, zemē, ģimenē un draudzē. Parīzieši savu identitāti veidoja caur kopīgu politisko valodu un ideoloģisku piederību, taču lauku kopienu solidaritāte nebija abstrakta un universāla. Tā balstījās tajā, kas viņi ir, no kurienes nāk un kādas paražas viņi vēlas saglabāt. Parīzes komūnas pilsētnieciskās morālās aksiomas drupa brīdī, kad tās mēģināja eksportēt uz lauku Franciju. Pat ja pieņemtu, ka strādnieku šķira patiešām alkst vienoties, tā drīzāk pulcētos ap “asinīm un zemi”, nevis sapņiem par universālo vienlīdzību.

Tā tas atkārtojās atkal un atkal. Nacistiskais Volksgemeinschaft vienlīdzības un bezšķiru sabiedrības sapnis bija paredzēts tikai “izredzētajai tautai”. Neskatoties uz lozungiem par “darba cēlumu” un sociālistisku simbolu piesavināšanos, vienotības solījums zuda brīdī, kad kolektīvs beidzās ar tam nepiederošiem. Vienlīdzība praksē izrādījās nosacīta. Solidaritāte sašaurinājās. Sekas cilvēcei ir labi zināmas.

Padomju Savienība, neraugoties uz savu universālistisko retoriku, faktiski bija skaidri ierobežota nacionālos un kultūras ietvaros. Pat padomju nostalģijas pārņemti cilvēki mēdz skandināt, ka “Ļeņins radīja jūsu nāciju”. Proletāriskā internacionālisma valoda solīja solidaritāti, kas pārvarēs etniskās, reliģiskās un vēsturiskās robežas, taču praksē vienotību uzturēja nevis dabiski dzimis saprāts un brīvprātīgs impulss sadarboties, bet centralizēta vara, cenzūra, represijas un uzraudzība. Vienotība bija atkarīga no nepārtraukta (reāla vai iedomāta) eksistenciāla apdraudējuma pie katras robežas, no personības kulta un lepnuma par “(vec)tēvu uzvaru”, nevis no sapņa par komunisma iestāšanos. Pieņēmums, ka vien *pareiza* vide spēj neatgriezeniski pārveidot cilvēka uzvedību, atkal izrādījās aplams. “Tautu draudzība” nespēja izskaust pat anekdotes par “čurkām”. Apgaismības pieņēmumos sakņotā konstrukcija drīz vien kļuva par politisku līķi, ko nomainīja vājas demokrātijas un spēcīgas kleptokrātijas. Ja Džefersons būtu dzīvs, viņš visdrīzāk piekristu, ka tā tik tiešām ir viena no lielākajām traģēdijām vēsturē - tikai nevis PSRS sabrukums, bet gan tās dzimšana.

Arī Irānas revolūcija, kuras nozīmīgs dzinējspēks bija kreisā kustība, piedzīvoja nejauku likteni. Sākotnējo pretvaras koalīciju veidoja sekulāri intelektuāļi, marksisti, feministi, studenti un reformisti, no kuriem daudzi ticēja, ka šaha gāšana pavērs ceļu racionālai, brīvai un vienlīdzīgai politiskai kārtībai. Viņi pieņēma, ka, izārdot apspiedošās struktūras, taisnīgāka un sadarbīgāka sabiedrība radīsies no progresīviem ideāliem un politiskas atmodas. Realitāte izrādījās pavisam cita - islāmiska teokrātija, kas būtiski sašaurināja sieviešu tiesības, ieviesa dzimuma un sociālos ierobežojumus un samazināja politisko un personisko brīvību līdz līmenim, kas bija zemāks pat par monarhijas laiku. “Džefersoni” tika vajāti, ieslodzīti un nogalināti.

Hamiltona/Džefersona aksiomātiskā sadursme neaprobežojas ar Jauniem laikiem. Pat senatnē, ko daudzi uzskatītu par “aizvēsturi”, apustulis Pāvils teica: “Nav ne jūda, ne grieķa…” (Galatiešiem 3:28). Džefersona sapnis plaukst no krietni senākas augsnes, kur vienlīdzības solījums vispirms tika iedomāts transcendentā, debesu līmenī. No tā neizriet, protams, ka tieši kristietība ir Džefersona impulsa sakne - tas tikai parāda, cik ievērojami senāki ir morālie pieņēmumi par cilvēka dabu, taču tieši vēlme “masveidā inženierēt” sabiedrību, balstoties uz šīm aksiomām, ir salīdzinoši svaiga no vēsturiskā skatupunkta.

Mūsdienās šī sadursme turpinās. Ir tie, kas sakralizē izglītību un *pareizu* mācību kā zāles lielākai daļai (ja ne visām) sabiedrības slimību. Viņiem var būt izsmalcinātāks pamatojums, piemēram, pievienojot argumentācijai “labklājības” starpniekus - proti, kad cilvēkiem ir pietiekami daudz materiālo līdzekļu ērtai dzīvei, viņi izglītosies un sasniegs mums *vēlamo* apgaismību. Šādus “Džefersonus” var atrast privātajās lidmašīnās, apsargātos ciematos (gated communities) un tehnokrātiskās institūcijās. Ir arī “Hamiltoni”, kas vai nu gandrīz neatšķiras no vīra no Nevisas, vai arī ir margināli ar jauniem, “moderniem” skaidrojumiem, piemēram, ģenētiskie deterministi un bioloģiskie redukcionisti. Noņemiet zinātni (vai pseidozinātni), un būtība paliek - Hamiltona pamatpieņēmumi. Turklāt šo mūsdienu sadurmsi padara pikantāku izmaiņas sabiedrībā ko nes Trešā Demogrāfiskā pāreja - vai visi cilvēki ir uzlabojami ar izglītību, vai dažas šķiras ir “mazāk glābjamas”?

Bet - morālās aksiomas paliek aksiomas. Tas, ka Džefersona uzskatos atrodamas šķietami vājās vietas, vēl nenozīmē, ka Hamiltona pamatpieņēmumi par cilvēka dabu automātiski kļūst par morāliem faktiem. Var turpināt kultivēt Džefersona skatījumu kā svētu patiesību un šī teksta piemērus sagraut, norādot uz “reakcijas spēkiem”, vai apgalvot, ka projekti izgāzās nevis izglītoto romantiķu dēļ, bet gan tāpēc, ka tautai *trūka* izglītības - Francijas neizglītotie, ar *nepareiziem* uzskatiem pārņemtie laucinieki sabojāja taisnīguma projektu, bet Padomju Savienībai tik tiešām *izdevās* mainīt cilvēka dabu - to izkropļot, jo pats projekts bija kropls. Izglītosim viņus - un utopija sasniegta! Epistēmiski raugoties, viss rakstā pieminētais nepadara ne Hamiltona, ne Džefersona pozīciju ne par milimetru tuvāku vai tālāku patiesībai. Turklāt - kāpēc lai mēs būtu iestrēguši miglainā senatnē, ja nākotne pieder dzīvajiem - mums! Šoreiz mēs visu izdarīsim *pareizi*?

Taču vēsture mums parāda atkal un atkal: Dēmetra vienmēr nogādās Drakulu Londonā.