Ceturtdiena, 28.marts

redeem Ginta, Gunda, Gunta

arrow_right_alt Viedokļi

Mūsu lielpolitikas "dubultie standart"» jeb kurā brīdī Temīda palikusi otrajā plānā?

Atsaucot atmiņā koalīcijas partneru skaļos izteikumus par Krievijas-Baltkrievijas militāro spēku manevriem Baltijas valstu pierobežā septembra beigās un dažu Saeimas koalīcijas deputātu draudzīgo „sportošanu” ar Baltkrievijas prezidentu un parlamentāriešiem 12.oktobrī Minskā, kā arī, vērtējot «Visu Latvijai!»-TB/LNNK paziņojumus par īstā Uzvaras laukuma atjaunošanu, nākas secināt, ka pēdējā laikā uz Latvijas politiskās skatuves aizvien biežāk varam vērot „izrādes”, kurās analoģiskas darbības tiek vērtētas no dažādiem redzes punktiem. Varētu jau runāt, ka valdošās partijas laicīgi sākušas „iesildīties priekšvēlēšanu skrējienam”, taču šoreiz drīzāk gribētos saprast vai tiešām veselā miesā ir vesels gars un kādu tad īsti ideoloģiju tomēr paužam?

Vērtējot šīs valdības partiju „izcilo” pozicionēšanos „prolatviskajos spēkos”, pretnostatot sevi visur un it visā SC „prokrieviskajam flangam” valsts robežu ietvaros, un vienlaikus neseno „startēšanu” vienotā hokeja komandā kaimiņvalstī (nav jau būtiski divi, četri vai desmit koalīciju pārstāvošie deputāti tur bija aizbraukuši) «dubultie standarti» ir kā uz delnas. Kā redzams Ārlietu Ministrijas mājas lapā Latvijas vēstniecības Baltkrievijā publicētajā paziņojumā presei: «11. oktobrī Latvijas Republikas Saeimas deputātu hokeja komandas pārstāvji Romāns Naudiņš (VL-TB/LNNK), Artūrs Rubiks (SC), Imants Parādnieks (VL-TB/LNNK), Raimonds Rubiks (SC) un Viktors Valainis viesojās Latvijas vēstniecībā, kur tikās ar vēstnieku Mihailu Popkovu un citiem vēstniecības diplomātiem. Tikšanās laikā tika pārrunātas Latvijas un Baltkrievijas divpusējo attiecību aktualitātes, tostarp starpparlamentu sadraudzības grupas ietvaros».  Papildinot vēstniecības preses relīzi, ārlietu ministrs Edgara Rinkēvičs (RP) gan precizē: «Mūsu pozīcija ir tik pat stingra kā ES pozīcija, jo mēs redzam, ka tur ir vēl pietiekami daudz problēmu. Ir politieslodzītie, esam vairākas reizes aicinājuši viņus atbrīvot, līdz ar ko es ceru, ka mūsu deputāti par šīm tēmām runā, ne tikai spēlē hokeju». Ar dažu dienu intervālu beidzot sagaidām arī valdībā pārstāvētās VL-TB/LNNK Tieslietu ministra Jāņa Bordāna pirmo publisko uzstāšanos, bet ne jau komentējot paša apvienības biedru sporta aktivitātes vienā no „Zapad-2013” dalībvalstu galvaspilsētām vai tiesu sistēmas attīstības redzējumu, piemēram, tiesu varas stiprināšanas aspektā, bet gan vēstures pieminekļu nojaukšanu.

TheConcise Oxford English Dictionary dod sekojošu «dubulto standartu» skaidrojumu: noteikumi un principi, kas pret vienu sabiedrības daļu tiek piemēroti daudz stingrāk nekā pret otru šīs sabiedrības daļu vai sevi (a rule or principle applied more strictly to some people more than others (or oneself).

Mūsdienu pasaules mediju telpā novērojama diezgan būtiska atšķirība «dubulto standartu» apspriešanas saturā. Vienā gadījumā tie tiek vērtēti iekšpolitiskas, t.sk. politiķu sociālās, ētiskās, tiesiskās uzvedības kontekstā, otrā – tiek pievērsta pastiprināta uzmanība vienīgi starpvalstu sadarbības, ārpolitikas procesu, starptautisko organizāciju lēmumu, citu valstu rīcības izvērtējumam.

Jāatzīst, ka dažādu valstu politikas eksperti šobrīd aktīvi diskutē par «dubulto standartu» fenomena nepietiekamo teorētisko izpēti, kas ļautu pāriet no atsevišķu faktu konstatācijas uz vispārēju un konstruktīvu politisko procesu virzītāju «dubulto standartu» metožu izvērtējumu. Tā, piemēram, politologu vidū pastāv uzskats, ka liberālo ideju paudēji «dubulto standartu» rašanās iemeslus skaidro ar nepietiekami attīstīto tirgus sistēmu; „jaunie kreisie” un „jaunie labējie” – liberālās ideoloģijas, kapitālisma un mūsdienu sabiedrības struktūras nepilnībām; neokonservatori vērtē šo fenomenu ikreiz no pašu izdevīguma pozīcijām. Atrodami pētījumi, kas pierāda, ka «dubulto standartu» fenomens ģenētiski ir saistīts ar liberālisma koncepciju, kurā ir tik daudz virzienu un interpretācijas iespēju, ka tas attaisno sadrumstalotas un neskaidras politikas vešanu dažādās dzīves sfērās.  Šeit uzreiz būtu jāprecizē, ka 19.gs. vārds «liberāls» tika saistīts ar labējo ideoloģiju, taču šobrīd ASV par liberāļiem dēvē sociālistus un „kreisos”, savukārt, Eiropā kā ekvivalentu „kreisajiem” izmanto terminu «libertāristi», par liberāļiem turpinot dēvēt labējo uzskatu paudējus. Tā teikt, jo lielāks haoss terminoloģijā, jo mazāka potenciālo vēlētāju izpratne par konkrēta politiskā spēka paustajām idejām.

«Dubulto stadartu» politikas piemērošana patiesi atvieglo domāšanu dažādās kategorijās. Tā, piemēram, vienā gadījumā varam runāt par „ienaidnieku” militāro agresiju un krievu šovinismu; pašmāju „oligarhiem”; uzturēšanās atļaujām „postpadomijas” pilsoņiem, otrā - „sabiedroto” kārtējiem armijas treniņiem un pašu nacionālismu; finanšu konsultantiem;  Rietumu pilsoņu investīcijām valsts ekonomikā utt., utml.. Par skaidriem „spēles noteikumiem” šo terminu piemērošanas sakarā var aizmirst, to „lietošanas instrukcija” plašākai publikai nav pieejama. Atliek vienīgi cerēt uz „formālo” vienlīdzību, nokļūstot vienā vai otrā vērtējamo subjektu kategorijā.

Pēc visu VL-TB/LNNK pārstāvju izteikumu apkopošanas par «Padomju Latvijas un Rīgas atbrīvotājiem no vācu fašistiskajiem iebrucējiem» pieminekļa nojaukšanu, būtu tikai loģiski, ka nākamais koalīcijas partneru „drosmīgais” solis būtu parakstu vākšana par pieminekļa nojaukšanu „boļševiku” varai lojāliem Latviešu strēlniekiem un Strēlnieku laukuma pārdēvēšanu. Lai uzturētu šādu iniciatīvu sabiedrībā, vēstures faktu pietiktu jau nu liku likām. Un proti, vēsturiskās liecības pierāda, ka Latviešu strēlnieki bija lielākā militārā vienība Sarkanās Strādnieku un Zemnieku armijas (Рабоче-крестьянская Красная армия (РККА)) dibināšanas pirmsākumos. Zināms, ka Gulaga organizācijas, kas  dibināta 1930.gadā, pirmais priekšnieks bija latviešu strēlnieks Teodors Eihmans. Bez tam, seši no vienpadsmit Čekas (Всероссийская чрезвычайная комиссия по борьбе с контрреволюцией и саботажем при СНК РСФСР, ВЧК)) kolēģijas locekļiem 1918.gadā bija latviešu strēlnieki, savukārt, otrais Čekas vadītājs – latviešu strēlnieks Jēkabs Peters, kopā ar latviešu strēlnieku Mārtiņu Lāci (dzimušu Jāni Sudrabu), Ivanu Ksenofontovu un sekretāru Mūrnieku, 1919.gada 09.janvārī parakstīja nāves spriedumu „nošaujot” Romānovu dzimtas locekļiem  Nikolaja I mazdēliem lielkņazam Nikolajam Mihailovičam (Великий князь Николaй Михaйлович), lielkņazam Georgijam Mihailovičam (Великий Князь Георгий Михайлович), lielkņazam Dmitrijam Konstantinovičam (Великий князь Дмитрий Константинович) un Aleksandra II dēlam Pāvelam Aleksandrovičam (Великий князь Павел Александрович).

Varētu jau turpināt izcelt „melnās lappuses” Latviešu strēlnieku vēsturē, tomēr, jācer, ka latviešu tauta spēj atšķirt sabotāžu un spekulācijas un „pareizās vēstures kultivēšanas” no pagātnes vispusīga izvērtējuma atgādinot sev, ka ne tikai Latviešu strēlnieki, tādi kā pirmais Padomju Krievijas visu bruņoto spēku virspavēlnieks vēlāk Sarkanās armijas Ģenerālštāba akadēmijas pasniedzējs, profesors Jukums Vācietis, 7.Bauskas Latviešu strēlnieku pulka komandieris, Padomju Latvijas armijas 2. divīzijas komandieris, Latvijas armijas pulkvedis, biedrības «Latvijas Vanagi» loceklis Gustavs Mangulis, Sarkanās armijas virsnieks, Latviešu sarkano strēlnieku divīzijas komandieris (1918. gada 25. jūlijā — 1919. gada 11. janvārī), Aizsargu Nopelnu krusta kavalieris Pēteris Avens dziļu patriotisma jūtu vadīti cīnījās par Latvijas valsti, nācijas pašnoteikšanos un neatkarību no Cariskās Krievijas, bet arī Otrā Pasaules kara Sarkanās Armijas karavīri, tādi kā Rietumu frontes 13-armijas 45-tā strēlnieku korpusa komandieris, latviešu strēlnieks Ērmanis Magone, viens no 1942.gada Pogorelogo Gorodiše (Погорелого Городища) kaujas Rietumu frontes 20-tās armijas virsvadītājiem, ģenerālpulkvedis, latviešu strēlnieks Maks Rejters, Padomju Savienības Varoņa godu ieguvušie: Dienvidu frontes 2-ās tanku brigādes komisārs Vladimirs Vītiņš, 120-tās strēlnieku divīzijas ģenerālmajors, latviešu strēlnieks Jānis Fogelis, viens no izcilākajiem 1943.gada Dņepras atbrīvošanas kampaņas komandieriem, pulkvedis Jānis Bērziņš, 233-šās strēlnieku divīzijas bataljona komandieris, kapteinis Aleksandrs Blaus, 98-tās smagās artilērijas komandieris, pulkvedis Pāvels Puriņš, tāpat kā vēl 23 «Zelta Zvaignes» medaļu saņēmušie Latvijas virsnieki un miljoniem citām nācijām piederīgo karavīru, t.sk. mans, Pirmās brīvvalsts Latvijā dzimušais, vectēvs un viņa brālis (pēc etniskās piederības poļi), cīnījās PSRS Sarkanās Armijas sastāvā nevis par Latvijas okupāciju, bet par savas dzimtenes un savu dzimtas māju aizsardzību pret ārējo ienaidnieku.

 

Paralēli vērtējot pieminekļa nojaukšanas kontekstā neizsīkstošo retoriku par Krievijas nevēlēšanos atzīt Baltijas valstu okupāciju un inkorporāciju PSRS sastāvā, pārņem dziļa neizpratne, kāpēc līdz pat šim brīdim valsts līmenī neesam atzinuši armēņu 1915.-1923.gadu genocīdu no Osmaņu Impērijas, kuras tiesību un saistību mantiniece kopš 1923.gada ir Turcija, kas ir mūsu partneris NATO, puses. Iespējams, lai Saeimas koalīcijas partneriem būtu „drošāk” skaidri paust savu nostāju par šo traģisko vēstures faktu armēņu tautas vēsturē, jāatgādina, ka valsts līmenī oficiāli to ir atzinušas tādas NATO dalībvalstis kā Grieķija (1996), Beļģija (1998), Francija (1998), Itālija (2000), Kanāda (2004), Nīderlande (2004), Slovākija (2004), Lietuva (2005), Polija (2005).

Tikmēr, kamēr domājam, kādi tad īsti ir tie mūsu pašmāju „standarti”, un kādēļ Temīdas simbolizētā objektivitāte mūsu valstī palikusi otrajā plānā, derētu atcerēties spāņu sirreālisma gleznotāja Salvadora Dalī (Salvador Domingo Felipe Jacinto Dalí i Domènech) kādreiz teikto: «Līdzās vēsturei politika ir ne vairāk kā anekdote».