«Dombrovska veiksmes stāstā visiem pienākas dzīvot nabadzīgi, ar jostām, kas savilktas ap kaklu. Gan jau beigās samazinās algu tiem, kuri saņem ap 200 latiem mēnesī, un atdos naudu Liepājas metalurga miljonāriem,» sašutusi teic kāda interneta ziņu lasītāja, komentējot Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM) kārtējo reformu izvirdumu – reformēt Latvijas skolotāju algu sistēmu, jo, raugi, valstī esot tādi skolotāji, kuri, grābšļi tādi, saņem teju 1000 latu mēnesī.
Nu, labi, labi, tas ir pirms nodokļu nomaksas, bet arī nepilni 700 lati uz rokas (par vismaz divām slodzēm) ir pārmērīgi liela alga tiem burtnīcu labotājiem un plānā skolotāju galdiņa urbējiem, kas iedomājušies, ka skolēnu apmācības ir kaut kāds varen grūtais darbs!
Bet IZM un tās priekšstāvis, Reformu partijai pietuvinātais ministrs Roberts Ķīlis grib būt taisnīgs pēc definīcijas, tāpēc viņa runassieva paziņo, ka tās «lielās algas» vajadzēs likvidēt, jo laukos, lūk, skolotāji nevar saņemt tik dāsnu samaksu par darbu: mazajās lauku skoliņās nav tik daudz skolēnu kā pilsētas mācību iestādēs, līdz ar to pedagogu algu saraksti nevar lepoties ar lieliem skaitļiem – strādā kaut vai trīs slodzes, nekas vairāk par 300 latiem nesanāks. Tālab jānošņāpj tiem milzu algu saņēmējiem un jāpieliek mazajiem. Tik vienkārši. Boļševistiski vienkārši.
Šķiet, nav nepieciešams ilgi un gari pierādīt, ka skolotāju darbs ir smags un ka tas ir viens no svarīgākajiem virzītājspēkiem jaunā cilvēka audzināšanā. Skolotājs un ģimene – divi komponenti, kas veido jauno cilvēku. Taču gan skolotāju, gan ģimeni neciena un nenovērtē valstiskā līmenī. Politisko partiju tukšās pļāpas par prioritātēm, kurās, protams, iekļauta i ģimene, i pedagogi, paliek tikai gaisa tricināšanas nozīmīgumā. Tā vietā, lai pateiktu – jā, mēs izdarīsim visu, lai samaksa par vienu slodzi būtu 1000 lati uz papīra – ministrijas ierēdņi visā nopietnībā gvelž, ka domās par to, kā ierobežot lielo algu saņēmējus!
Kas ir šie 1000 lati? Pārmērīga, milzīga summa, kas ir neadekvāta skolotāja 40 stundām nedēļā? Neatbilstoša summa tam nervu šūnu daudzumam, kas tiek patērēts mūsdienu stresainajā skolā? Nepelnīta dāvana pedagogiem, kas atdod savu dzīvi skolai? Diskusijas par šādu summu būtu smieklīgas, ja pēdējo divdesmit gadu valdību sadarbība ar skolotājiem būtu būvēta uz cieņas un izpratnes pamatiem. Taču – kāda ir patiesā Izglītības ministrijas attieksme pret pedagogiem, tāda ir arī ministrijas ierēdņu muldēšana. Neko citu viņi nevar pateikt – tikai to, ko pauž izglītības uzraudzības politiskā virsotne. Nezin kāpēc paliek iespaids, ka šajā paudumā skan nicinājums, neizpratne un nevaļība, sak, lieciet mūs mierā, mums reformas jātaisa, bet jūs te ar savām nenopelnītajām algām bāžaties virsū!
Diez, kas ir jādara, lai algas nopelnītu tajā pašā Izglītības ministrijā. Tur strādā milzu skaits ierēdņu: to ir ap 180. Ja aplūkojam vairākas ministrijai pakļautās iestādes, minētajam ierēdņu skaitam var pievienot vēl vairākus desmitus čakli strādājošu referentu, vecāko referentu, referentu vietnieku un referentu priekšnieku štata vienības, kas ir vienmēr aizpildītas. Varbūt papīru pārcilātāju armādu varētu nosūtīt viesizrādēs uz skolām? Lai, tā sacīt, uzēd putukrējuma torti, mācot devītklasniekiem, piemēram, Raini. Taču iespējams, ka tā tortīte beigu beigās pārvēršas par rūgtu piepi, jo skolā strādāšana, izrādās, nelīdzinās gudrai vāvuļošanai, kas pavada sēdēšanu ministrijas ļoti svarīgajos krēslos...
Tā vietā, lai reformpartijas gudrinieki sāktu reformēt kādu nozari, izmantojot veselo saprātu, viņi spītīgi laiž muļķi. Tā vietā, lai reāli novērtētu dažādu «ļoti vajadzīgu» ierēdņu audzētavu atdevi, viņi izliekas, ka nekas nav noticis un arī nenotiks. Mīlīši, izdariet taču reiz kaut ko tādu, ka pat vislielākajam skeptiķim žokļa protēze izkrīt! Bet, nē, nedzird. Ar kurlumu sisti arī pārējie valdoņi. Laikam tā viņiem pieņemts: ja kāda ministrija paveic vai ierosina kaut ko neticami stulbu, pārējie klusē kā kūtsmēslus saēdušies, jo nav pieklājīgi virināt muti, aizrādot koalīcijas partneriem par viņu klupieniem un pietupieniem.
Tikmēr skolotāji piesardzīgi nogaida: ja sāks skaļi protestēt, var gadīties, ka valdība savā nesamērīgajā humora izjūtā tiešām kaut ko nogriež – par labu, piemēram, Liepājas metalurgam vai kādam citam ne mazāk veiksmīgam projektam. Tāds nu mums ir tas veiksmes stāsts: valdība saka – esam sākuši dzīvot labāk, tauta atbild – mums prieks par jums. Un turpina laimē smaidīt, sajūtot arvien stingrāku siksnas sažņaugšanos ap savu kaklu...