20. martā interneta portālā „Delfi” (pēc tam arī citos portālos) parādījās mana kritika, kas bija adresēta kādreizējai šova „O Kartes skatuve” dalībniecei Antrai Stafeckai. Nenoliegšu, ka tā bija tieša un skarba. Bet vai gan vājai un neko neizsakošai kritikai maz būtu kāda nozīme?
Tieši tāpēc manis teiktais izsauca samērā lielu rezonansi anonīmo komentētāju vidū, starp kuriem kā zināms mēdz būt arī kritizētās personas un viņu paziņas.
Šķiet, šis notikums skandālus alkstošajam dzeltenās preses izdevumam „Vakara ziņas” šķitis pievilcīgs, lai celtu sava izdevuma reitingus, uzdrošinoties bez atļaujas pārpublicēt manis teikto un izraut to no konteksta. Bez tam žurnāla redakcija atļāvusies ar skandaloza virsraksta palīdzību diskreditēt mani kā iespējamo Valsts prezidenta amata kandidātu. Tas ir zemiski un man nepieņemami, lai arī mūsu sabiedrībā, iespējams, visai ierasta prakse. Tāpēc vēlos vērst sabiedrības un žurnālistu, uzmanību uz to, ka:
1. Valsts prezidenta amata kandidāts līdz brīdim, kamēr nav ievēlēts šajā amatā, turpina veikt iepriekšējos pienākumus – šajā gadījumā – izteikt viedokli kritikas formā savā profesionālās darbības jomā par skatuves mākslas notikumiem;
2. ar savu kritiku nekādā gadījumā neesmu vērsies pret sievieti un divu bērnu māti. Šī interpretācija uzskatāma par žurnālistu nesmalkjūtību un visatļautību kā attiecībā pret kritizēto personu, tā mani. Nekad neatļaujos izsmiet vai rupji apsaukāt cilvēkus, kur nu vēl sievieti. Bez tam vienmēr esmu priecājies par ģimenēm ar bērniem, kas veido Latvijas nākotni;
3. mana kritika bija adresēta personai, kura bez izglītības un pietiekamas profesionālās sagatavotības pretendē uz skatuves mākslinieces statusu, nevis sievietei – mātei. Tieši tāpēc kritikā neesmu iekļāvis aizkulišu novērojumus vai ārpus skatuves gaitām zināmos faktus. Uzskatu, ka A. Stafeckai vēl daudz jāmācās un iesākumā jāapgūst elementāras skatuves un vokālās mākslas fineses.
Mani priecē A. Stafeckas „norobežošanās no saceltās ažiotāžas”, bet skumdina fakts, ka kritiku viņa „neuztver, jo tajā neiedziļinās un neanalizē”. Šķiet, ka šai paaudzei kritikas lauks palicis pavisam neizprasts un tieši tāpēc arī profesionālā izaugsme mūsdienās ir visai reti sastopams fakts. A. Stafeckai taisnība – konfliktsituācijas mūsu starpā nav veidojušās, jo vienmēr esmu apzinājies savu tā brīža sociālo lomu. Pie tam jāatzīst, ka pedagogs, konsultants un kritiķis ir visai atšķirīgas lomas, par valsts prezidentu nemaz nerunājot. Tāpēc absurds ir žurnālista Sandra Vanzoviča mājiens par to, ka var „iedomāties „cik „diplomātiskus” un „interesantus” atklājumus šādā amatā varētu paust Kramiņš”!
Šis notikums kārtējo reizi apliecina, ka Latvijas Nacionālās skolotāju savienības izvirzītie kritēriji prezidenta amata kandidātam ir būtiski, jo sabiedrībai ir pienācis pēdējais laiks pārvērtēt daudzas masu informācijas līdzekļos cildinātās vērtības. Šķiet, ka „Vakara ziņas” žurnālisti ir izbijušies par to, ka profesionālisms un atbildība par padarīto darbu, manis ievēlēšanas gadījumā augstajā amatā, varētu tikt prasīts ne tikai no dziedātājiem, bet arī no žurnālistiem, kuru pienākums, tāpat kā māksliniekiem, ir godprātīgi kalpot savai tautai, vairojot tajā dvēseliskumu un garīgumu, nevis ar zemisku virsrakstu un sagrozītu faktu palīdzību kultivēt tautā zemiskumu.
Ar savu kritiku vēlos uzsākt diskusiju par preses atbildību un žurnālistu vieglprātīgi radītajām „zvaigznēm", „dīvām” un „leģendām”, kuras nereti raksturo nepamatota iedomība un paškritikas trūkums. Taču radītā ažiotāža manī vairo pārliecību, ka manis neievelēšanas gadījumā, ir vērts neizkoptajam mūzikas kritikas laukam pievērsties daudz regulārāk un nesaudzīgāk.
Man nav pieņemama sabiedrības kacināšana, kā arī vēlme diskreditēt mani kā iespējamo Valsts prezidenta amata kandidātu un skolotāju saimi kopumā. Tāpēc, saskaņā es esošo likumdošanu, prasu žurnālam „Vakara ziņas” atsaukt apmelojošo informāciju, publicējot manu atklāto vēstuli tieši tai pašā diennakts stundā, informācijas kanālā un apjomā (ieskaitot ti