Atšķirībā no Latvijas absolūtais vairākums Eiropas Savienības dalībvalstu, kas pašlaik vēl nav eiro zonā, eiro zonas krīzes brīdī nesaskata nekādu vajadzību tajā iestāties.
Lietuvas premjerministrs pirms mēneša sacīja, ka Lietuva ieviesīs eiro tad, kad Eiropa būs tam gatava. Lietuva gribot sagaidīt skaidrāku un stabilāku situāciju eiro zonā. Arī Čehija par katru cenu nelaužas atbilst konverģences kritērijiem, tādējādi attālinot eiro ieviešanas datumu. Tā vietā valsts investē savas infrastruktūras attīstībā. Savukārt Ungārijas ministru prezidents paziņojis, ka Ungārija eiro zonā plāno iestāties tikai 2020.gadā. Polijas ārlietu ministrs 2011.gada beigās uzsvēris, ka arī Polija nesteigsies ar eiro ieviešanu un Eiropas monetārajai savienībai pievienosies tikai tad, ja tas atbildīs šīs valsts interesēm.
Kādēļ Latvijas valdība steidzīgi metas eiro zonas virzienā, neredzēdama, ka upe, kur padzerties, ir turpat blakus – pašu aplokā? Iespējams, tādēļ, ka Latvijas premjerministrs Valdis Dombrovskis un finanšu ministrs Andris Vilks ir izrēķinājuši, ka Latvijas uzspodrinātos ekonomiskos rādītājus noturēt Māstrihtas kritēriju robežās nevarēs daudz ilgāk par 2014.gada 1.janvāri.
Ilgi vairs nedz Latvijas iedzīvotājiem, nedz arī Eiropas Komisijas ierēdņiem nevarēs uzturēt ilūziju par to, cik izcils ir šis Dombrovska valdības kultivētais veiksmes stāsts, kas patiesībā novedis valsti pie demogrāfijas katastrofas, pie simtiem tūkstošu ekonomisko emigrantu, rekordliela privātpersonu parādu jūga un fakta, ka katrs piektais iedzīvotājs ir tuvu nabadzības slieksnim.
Iespējams, Dombrovskis un Vilks ir izcili ciparveži, veidojot savām un Briseles birokrātu acīm tīkamas skaitļu ailītes valsts budžetā, bet ne labi saimnieki. To apliecina Latvijas Krājbankas likvidācijas process, Hipotēkas bankas pārdošana, izgāztais vilcienu konkurss, nejēdzīgais radaru iepirkums, naudas nepārtraukta iepludināšana Airbaltic, padomju atjaunošana valsts kapitālsabiedrībās, arī izteikti haotiska Nacionālā attīstības plāna izstrāde. Šīs valdības vadītāja laikā acīmredzami sagatavots fiasko visās jomās un, iespējams, tieši politiskās atbildības noņemšanai tiek mēģināts ielēkt krīzes skartās eiro zonas vilcienā.
Latvijas sabiedrībā atbalsts eiro ieviešanai ir kritiski zems. 59% iedzīvotāji ir pret eiro ieviešanu šobrīd, bet tikai 3% ir pilnīgi pārliecināti, ka eiro būtu jāievieš jau 2014.gadā. Tādēļ Zaļo un zemnieku savienība sagatavoja likuma projektu «Par eiro ieviešanas termiņu», kas Latvijai dotu iespēju caurskatāmi ieviest eiro, ņemot vērā sabiedrības intereses un ļaujot pašiem iedzīvotājiem lemt par eiro ieviešanas datumu.
2003.gada 16.aprīlī Latvija parakstīja līgumu par pievienošanos Eiropas Savienībai, piekrītot pēc Eiropas Savienības noteiktu nosacījumu izpildes pievienoties arī Eiropas monetārajai savienībai. Taču šis līgums neuzliek ierobežojumus Latvijai pašai lemt par eiro ieviešanas termiņiem.
Pirms iestāties eiro zonā, jābūt pilnīgi skaidriem aprēķiniem, kādēļ Latvijai šobrīd tas ir izdevīgi. Kādi būs konkrētie ieguvumi, kas liekami pretim Latvijas finansiālajām saistībām, ik gadu iemaksājot vismaz 28,8 miljonus latu Eiropas stabilitātes mehānismā, daļēji zaudējot suverenitāti un nacionālo valūtu kā finanšu instrumentu?
Valdības eiro ieviešanas plāns paredz sabiedrības informēšanas kampaņai tērēt 1,4 miljonus latu, bet līdz šim kvalitatīvu informāciju neesam dzirdējuši. Ja nu vienīgi premjerministra personisko reklāmu par to, kāds viņš malacis, ka Latviju stūrē eiro virzienā. Tiek runāts, ka jābūt lojāliem pret sabiedrotajiem Eiropā. Bet kur argumenti, ka Latvijai šī lojalitāte ir izdevīga? Nav šaubu, ka Eiropa novērtēs Latvijas centienus, bet vai tas nozīmē arī tādus pašu atbalstu lauksaimniekiem kā, piemēram, Grieķijā? Vai tas nozīmē, ka Latvija iegūs nākamajā Eiropas Savienības budžeta plānošanas periodā? Par to nekas neliecina.
Latvijas Bankas jaunākie pētījumi par eiro ir jau vismaz divus gadus veci, savukārt finanšu ministrija savās prezentācijās atspoguļo tikai vienu medaļas pusi, neizvērtē iespējamos riskus un pamatojas uz pieņēmumu, ka eiro zona atkopsies. Sekojot šim pieņēmumam, valdība ir gatava riskēt ar Latvijas ekonomikas izaugsmi un iedzīvotāju likteņiem.
Tā vietā, lai skaidrotu un kopā diskutētu, tiek darīts viss, lai uz svarīgo atskaites brīdi mākslīgi noregulētu Latvijas tautsaimniecības rādītāju stīgu atbilstoši Māstrihtas kritērijiem. Ekspertu, uzņēmēju viedoklis, ka Latvijas ražotāju konkurētspēju vairāk celtu darbaspēku nodokļa samazināšana, nevis simboliskā PVN likmes samazināšana, tika ignorēta. Budžeta deficīta rāmja vārdā izglītības un zinātnes zirgam jau grib iemācīt ne tikai neēst, bet arī nedzert, pie reizes piebilstot, ka būs vien tam jāvelk arī Nacionālajā attīstības plānā ierakstītais ekonomiskā izrāviena vezums. Mediķi valdības deklarācijā solītā finansējuma vietā pagaidām lai drukā savu «aizkapa naudu», bet pensionāri un bērni lai vispār stāv pie ratiem.
Bieži dzirdams viedoklis, ka tauta nespēs kompetenti lemt par tik svarīgu jautājumu kā eiro. Tiesa! – nespēs, ja nepietiks informācijas un varas elite turpinās jautājumus izlemt šaurā lokā, vienpusīgi manipulējot ar informāciju. Tas šajā gadījumā arī svarīgākais: ja valdība eiro ieviešanā vēlas solidaritāti no tautas puses, tad kompetenti, argumentēti jāskaidro iespējamās sekas, nevis nepārtraukti jāatkārto finanšu ministra mantra par to, cik stipri esam un cik bagātus mūs darīs eiro ieviešana. Varbūt tomēr ir jāpajautā tautai, vai tā šobrīd var atļauties eiro ieviešanu?