«Pilsoņu iniciatīvas un referendumi kā pašvaldībās, tā valsts līmenī virza attīstību un īsteno iedzīvotāju gribu, ne šauru grupu intereses un vienošanās,» Reformu partija raksta savā programmā. Turklāt šodien lepojas ar tiesiskuma atdzimšanu Latvijā, kas bijusi iespējama vien ar drosmīgo referendumu, atlaižot 10. Saeimu.
Savukārt Vienotības programmā akcentēts, ka Latvijas attīstībai nepieciešams, lai sabiedrība daudz aktīvāk piedalītos politikas procesā, apspriežot lēmumus, paužot savus ieteikumus un gribu.
Tomēr pēc vēlēšanām koalīcija nonākusi pie secinājuma, ka tik demokrātiska referendumu kārtība, kāda līdz šim Latvijā bijusi, tautai neder. Tā esot bīstama, turklāt dārga, un nu jau parlamentā galīgajā lasījumā pieņemti koalīcijas virzīti grozījumi, kas paredz no 2015. gada vairs nenodrošināt valsts finansētu parakstu vākšanas otro kārtu. 10% jeb vairāk nekā 150 000 vēlētāju parakstu būs jāsavāc pašiem referenduma ierosinātājiem. Šādu lēmumu Vienotības viedokļa līderi sauc par tālredzīgu un Latvijas interesēm atbilstošu.
Man gan gribas apgalvot, ka Latvijā pašlaik notiek kā Andersena pasakā par Karaļa jauno tērpu. Viltus meistari karalim stāsta par grezniem audumiem, kurus izmanto tērpa darināšanā, bet patiesībā šuj tukšu gaisu. Turklāt meistari ir attapīgi – pabrīdina, ka tērpu neredz tikai nejēgas. Tā visi apbrīno karali, tikai bērns uzdrošinās pateikt, ka karalis ir kails.
Lai arī valdošā koalīcija, pamatojot krasās izmaiņas referendumu ierosināšanas procedūrā, piesedzas ar neseno valodas referendumu, kailā patiesība ir skaidri manāma.
Līdz ar koalīcijas atbalstītajām izmaiņām likumā Par tautas nobalsošanu un likumu ierosināšanu Latvija kārtējo reizi rāda priekšzīmi citām valstīm, kā mazināt tautas varu.
ES valstīs referenduma ierosināšanai lielākoties nepieciešami paraksti no aptuveni 2% balsstiesīgo iedzīvotāju skaita. Latvijā tie būs 10%. Turklāt paraksti jāsavāc pašiem referenduma organizētājiem, kas nozīmē, ka šim nolūkam jāiztērē vismaz 300 000 Ls. Vai ir grūti iedomāties, kas varēs atļauties rosināt referendumu? Latvijas Brīvo arodbiedrību savienība vai Latvijas Pensionāru federācija noteikti nevarēs.
Likums paredz, ka parakstus varēs vākt arī elektroniski, tomēr tas neatrisina problēmu. 150 tūkstošus parakstu savākt būs apgrūtinoši. Pašlaik elektronisko parakstu Latvijā lieto tikai pāris desmiti tūkstoši un nav garantijas, ka līdz 2015. gada 1. janvārim tiešām valsts nodrošinās elektroniskā paraksta vākšanas sistēmu un šī paraksta lietotāju skaits būtiski pieaugs.
Nesenais referendums par otru valsts valodu patiesi bija signāls, ka jādomā, kā pilnveidot tautas iniciatīvu un referendumu sistēmu. Taču nupat Saeimā pieņemtā likuma grozījumi ir demokrātiju ierobežojoši un varu uzurpējoši.
Zaļo un Zemnieku savienības priekšlikums ir palielināt pirmās parakstu vākšanas kārtas slieksni no 10 tūkstošiem uz 30 tūkstošiem, kas ir aptuveni 2%, saglabājot valsts finansētu otru parakstu vākšanas kārtu. Esam aicinājuši apsvērt iespēju arī Saeimai paredzēt tiesības paralēli tautas sagatavotam likumprojektam referendumā piedāvāt savu alternatīvu likumprojektu. Taču pretēji solījumiem, koalīcija diskusijai Saeimā šo jautājumu nav virzījusi.
Tiesa, demokrātija ir dārgs process. Eiropas Savienībā, kuras līderi nu jau pavisam atklāti runā par federāciju, lētāk būtu atsevišķus politiķus iecelt par vietvalžiem. Pašvaldības vadītājus savukārt varētu iecelt ar Saeimas priekšsēdētāja vai pašvaldību ministra rīkojumu, dārdzības dēļ atsakoties no vēlēšanām. Vai tas ir virziens, kurā mūs pašlaik stūrē valdība? Kā savādāk lai skaidro klajo neuzticēšanos tautai un likumdošanas monopolu valstī?! Vienotība demokrātiskās vēlēšanās varu ir ieguvusi, bet nespēj pieņemt demokrātisku tautas gribas izteikumu – referendumu.
Interesanti – ja runa ir par referendumu rīkošanu un parakstu vākšanu, pēc valdošās partijas domām, tas ir dārgi. Taču visi līdz šim Latvijā rīkotie referendumi kopā nav izmaksājuši tik dārgi kā skandināvu banku uzturēšana par nodokļu maksātāju naudu. Pēdējais piemērs ir pagājušās ceturtdienas pusslepeni virzītais lēmums palielināt Hipotēku bankas pamatkapitālu par 25 miljoniem latu, pirms to par baltu velti atdot skandināvu baņķieriem.
Šķiet, valdība šobrīd vadās pēc principa «uzvarētājus netiesā», un ir pārliecināta, ka no varas pjedestāla to nogāzt vairs nevar. Tā ir nodrošinājusi, ka referendumus varēs rosināt tikai bagātās organizācijas, bet Latvijas informatīvā telpa ir teju vienās rokās, kas nozīmē, ka nākamo vēlēšanu rezultāts jau prognozējams. Savukārt skandināvu bankas dos naudu tiem, kas tām palīdzējuši pie naudas tikt un visi draudzīgi kopā pārliecinās tautu, ka karalim ir glīts, skaists tērps. Tie, kuri redz to kailu esam, lai labāk klusē un neriskē izskatīties par nejēgām. Tā pamazām tiek nostiprināta likumīga varas uzurpācija.
Taču vēl ir iespēja. Nupat kļuvis zināms, ka valsts prezidents ir uzklausījis Zaļo un zemnieku savienības argumentus un atgriezis Saeimai pārskatīt koalīcijas atbalstītos grozījumus likumā Par tautas nobalsošanu un likumu ierosināšanu. Ja tomēr valdība spītīgi turpinās iesākto, Zaļo un Zemnieku savienība apsvērs iespēju organizēt paraksta vākšanu, lai rosinātu referendumu par referendumiem.