Latviju plosa dziļa valstiskuma krīze. Cilvēkiem zūd ticība savai valstij, un daudzi ar dusmām un naidu to pamet. Lai risinātu problēmu, tā ir jāapzina.
Ir skaļi jānosauc Latvijas galvenā problēma: Latvijas valstiskuma krīzes galvenais cēlonis slēpjas varas attieksmē pret saviem iedzīvotājiem. Iedzīvotāji no valsts varas puses tiek uztverti kā traucēklis. Katrs bezdarbnieks, sociālā pabalsta prasītājs, pensionārs, slimnieks un pat bērns vienmēr ir ticis uztverts kā nevajadzīga nasta ceļā uz abstrakto saulaino nākotni. Uz nākotni brīvā tirgus pasaulē, NATO un ES struktūrās, uz nākotni eirozonā, uz nākotni bez budžeta deficīta, bez oligarhiem, bez korupcijas, bez Vilnīša, bez lauku depresīvajiem reģioniem utt. Varai pat katrs jaundzimušais ir apgrūtinājums, jo jāmaksā māmiņu algas, jābūvē bērnudārzi un vēlāk jāmaksā skolotājiem. Cik gan vara būtu aplaimota, ja visi bezdarbnieki un sociālo pabalstu prasītāji aizvāktos uz Angliju, Īriju vai Vāciju. Tieši tā jāsaprot finanšu ministra Andra Vilka izteikumi, ka nevaram ar katru auklēties. Lai tik brauc projām. No varas viedokļa būtu brīnišķīgi, ja pensionāri pārceltos uz labākiem medību laukiem drīz vien pēc pensijas vecuma sasniegšanas un atslogotu sociālo budžetu. Valsts latviešu tautai ir kā pamāte, kura uz saviem pabērniem raugās kā uz traucēkli jautrai uzdzīvei. Atrodoties šādās savstarpējās attiecībās, nav brīnums, ka 4. maijā ziedus pie Brīvības pieminekļa atnāk nolikt labi ja simt pašu uzticīgāko Latvijas dēlu un meitu.
Visus šos 20 gadus cilvēki ir bijuši traucēklis varai tās plānu realizācijā. Ne vienmēr runa ir par savtīgiem plāniem. Dažkārt mērķis ir bijis pierādīt atsevišķu ekonomisko teoriju patiesumu. Tām necilvēcīgajām metodēm, ar kādām Latvijā tika risinātas makroekonomiskās problēmas, ir maz precedentu pasaules praksē. Piemēram, inflācijas apkarošana 90. gados tika panākta vienlaikus ar milzīgu mirstības pieaugumu.
Šīs attieksmes pamatā bija sākotnējais naids pret visu, kas šeit noticis okupācijas 50 gados. Valsts tika veidota, it kā okupācijas 50 gadu nemaz nebūtu bijis. Viss, kas pa šiem gadiem bija radīts, tika uzskatīts par sagraujamu. Taču uz naida bāzes neko labu nevar uzbūvēt. Ignorējot tos cilvēkus, kuri šeit gadu desmitiem bija dzīvojuši. Visa denacionalizācijas gaita notika, ignorējot 50 gados izveidojušos realitāti. Atcerēsimies Austrālijas latvieša Jāņa Riteņa pensiju reformu. Tā varbūt bija teorētiski pareiza, taču pilnībā tika aizmirsts par cilvēkiem, kuri šeit dzīvojuši un strādājuši. It kā tie nemaz nebūtu bijuši. Tieši tobrīd tika iesēta sēkla tai ražai, kuru mēs tagad ievācam. Varai cilvēki ir nevajadzīgs traucēklis.
Diemžēl šo attieksmi ieviesa ne jau neģēlīgais komunists Rubiks, bet gan mūsu pašu Džordžtaunas universitātes īsos apmācības kursus izgājušie politiķi un jaunizceptie finansisti. Nerēķināšanās ar dzīviem cilvēkiem diemžēl joprojām ir Latvijas politikas visraksturīgākā iezīme. Arī tā dēvētā iekšējā devalvācija Latvijā bija iespējama tikai tāpēc, ka politiķi cilvēkus neuzskata par vērā ņemamu faktoru. Cita lieta – budžeta deficīta procenti, Māstrihtas kritēriji un kredītreitingu aģentūru ziņojumi. Tie ir faktori, ar kuriem jārēķinās, uzstājoties priekšlasījumos un televīzijas ekrānos.
Daudzi brīnās par Rīgas mēra Nila Ušakova augstajiem reitingiem. Tur nav par ko brīnīties. Viņš ir cilvēks, kurš audzis, nelasot Ēlertes un Raudsepa Dienu un neko nedzirdot par Džordžtaunas gudrībām. Tai laikā, kad šī ekonomikas viltus mācība indēja latviešu sabiedrības apziņu, Ušakovs latviešu valodu vēl nemācēja tādā apjomā, lai šo indi uzsūktu smadzenēs. Rezultātā Ušakova leksikā neparādās tādas pērles kā Vilkam – nevaram ar katru auklēties, lai brauc prom; Pabrikam – par simt latiem strādā tikai muļķi; un Šadurskim – darbaļaužu vēstules nav jāņem vērā. Par laimi, šobrīd no latviešu partijām tikai Vienotība turpina atbalstīt šo prettautisko politiku. Un pamatoti viņu reitingi krīt. Jo tie zemāk nokritīs, jo lielākas cerības uz Latvijas valsts atdzimšanu.