Televīzijas ziņās, rādot Esplanādē notikušo arodbiedrību rīkoto protesta mītiņu, bija skatāma ļoti zīmīga intervija. Komentāru par notiekošo sniedza kāds krievs. Fonā varēja redzēt, kā daži desmiti sanākušo par spīti sniegputenim izteica savu protestu latviešiem tradicionālajā formā – dziedot.
Krievs sašutis uz viņiem norādīja: "Nu ko ar tādiem var panākt? Tā vietā, lai ietu un nonestu Ministru padomes māju, viņi dzied."
Tajā pašā dienā pasaules ziņu centrālā tēma bija studentu protesti Londonā pie Anglijas parlamenta. Jātnieku policija, degošas automašīnas un viss, kas tādos gadījumos ierasts. Lai gan valdošās koalīcijas iecerētā studiju maksas paaugstināšana esošos studentus neskar un ir paredzēta tikai nākotnes studentiem, angļu studenti neļāvās pašnomierinošam kūtrumam un devās pierādīt, ka nav viegli manipulējama masa.
Šos abus piemērus negribu konfrontēt. Nesaku, ka aktīva, uz likuma pārkāpšanas robežas balansējoša protesta forma ir labāka vai sliktāka par latvisko dziedāšanu. Šos piemērus minēju tikai ilustrācijai. Ikvienam latvietim, kurš piedzīvojis Atmodas laikus, vēl labā atmiņā tā pozitīvā, gaišā noskaņa, kas valdīja tā laika dziedošajās demonstrācijās. Tur nebija nekā no vēlāko laiku naidpilnajiem kliedzieniem – atlaist Saeimu. Es ļoti labi saprotu tautas komponistu Imantu Kalniņu, kurš atklāti norobežojās no tā sauktajiem lietussargu pasākumiem, jo kliegšana pie Saeimas ēkas pārāk jau atgādināja 1990. gada 15. maija interfrontes inspirēto civilā ģērbto karaskolu audzēkņu uzbrukumu tā laika Augstākajai padomei pie tās pašas mājas.
Taču laiki ir mainījušies un divreiz upē neiekāpsi. Tagad, lai vara ieklausītos sabiedrībā, ar padziedāšanu ir par maz. Ja paskatāmies pavisam nesenā vēsturē, nevaram būt droši, vai Latvijas varas Olimpā tagad gozētos Dombrovskis, Āboltiņa, Kristovskis, Štokenbergs un citi, ja 2009. gada 13. janvārī nebūtu masu nekārtības Vecrīgā. Faktiski tieši tajā brīdī iniciatīvu pilnībā pārtvēra tā laika opozīcija, un galvenais – tās pusē nostājās Valsts prezidents Valdis Zatlers. Tautas iniciatīva jau sāka noplakt, un tuvojās neizbēgamais masu aktivitātes atplūdu periods, kad Vecrīgas grautiņi šajā kustībā iepūta jaunu dzīvību. Drīz vien valdības vadītāja krēslā sēdās Valdis Dombrovskis, un sabiedrībā iestājās atslābums, kas faktiski ļāva valdībai tikpat kā netraucēti veikt iekšējās devalvācijas pirmo cēlienu. Visas pazīmes liecina, ka arī otro cēlienu (2011. gada budžeta pieņemšanu) valdošajai koalīcijai izdosies noslēgt ja ne ar ovācijām, tad ar mēreniem sabiedrības aplausiem. Pārdesmit protestētāju dziedāšana Esplanādē drīzāk skan kā himna tautas gatavībai savilkt jostas, nevis nopietnas iebildes, kurās jāieklausās.
Taču atcerēsimies krievu, kurš TV kameras priekšā norādīja, kas, viņaprāt, darāms. Sagraujama valdības māja. Simboliskā nozīmē, protams. Atcerēsimies 2009. gada 13. janvāri. Pašreizējais Saeimas deputāts Imants Parādnieks jau nākamajā dienā pēc grautiņiem publicēja portālā Delfi rakstu, kurā nepārprotami norādīja, ka masu nekārtības organizējuši krievu valodā runājoši provokatori. Viss raksts mudž no tiešās runas tekstiem krievu valodā, no kuriem nojaušams, kas bijis galvenais nekārtību dzinējspēks. Ko ar to gribu teikt?
Iemidzinošais kūtrums, ar kādu latvieši izturas pret notiekošo savā zemē, var ar mums izspēlēt ļaunu joku. Dombrovskis kā latviskās mentalitātes bezmaz vai etalons joprojām bauda lielu latviešu sabiedrības uzticību. Taču neuzdrošinos apgalvot, ka paši latvieši ir ļoti augstās domās par savām īpašībām. Pagaidām liktenis ir bijis Dombrovskim ļoti labvēlīgs. Taču, ja Fortūna novērstu no viņa savu vaigu un notikumi vairs neattīstītos valdībai tik labvēlīgi, tad visas tās īpašības, par kurām tagad Dombrovski slavē (miers, nosvērtība, lēnīgums, teicamnieka sindroms), viegli var pārvērsties naida pretmetā (neizlēmīgs, tūļīgs, paklausīgs, gļēvs). No mīlestības līdz naidam ir tikai viens solis. Neaizmirsīsim, ka priekšā vēl iekšējās devalvācijas trešais cēliens – budžeta konsolidācija par vēl kādiem 400 miljoniem latu, veidojot 2012. gada budžetu.
Ja latvieši būs vīlušies Dombrovskī, tad visbīstamākais būtu, ja iniciatīvu pārtvertu krievu valodā runājošie. Pagaidām varam sevi mierināt ar divām lietām. Pirmkārt, krieviskajai sabiedrības daļai nav neviena spilgta līdera, jo Ušakovam vēl pietrūkst politiskā brieduma, lai uzņemtos līdera smago nastu, savukārt Urbanovičs, iespējams, šo nastu vienkārši nespēj nest. Otrkārt, Latvijas krievi, starp latviešiem dzīvojot, ir daudzas mūsu īpašības pārņēmuši. Lai nevienu neaizvainotu, teiksim tā – paļāvību uz Dieviņu! Vai uz to arī paļausimies?