Cilvēku izpratne par naudu pārsvarā saistās ar banknošu skaitu maciņā vai cipariem bankas norēķinu kontā. Līdz ar to saprotamas un pareizas liekas frāzes – var tērēt tik, cik nopelnām, pietrūkst naudas, tāpēc jāsavelk jostas – un līdzīgas. Ekonomikā, kur cilvēki stājas savstarpējās preču – naudas attiecībās, sadzīviskie priekšstati par ekonomiku ne tikai neder, bet kļūst kaitīgi. Var teikt, ka darbs rada naudu, bet tikpat labi – nauda rada darbu.
Atbilstoši sadzīviskajai izpratnei par ekonomiku – nav darba, tātad nav naudas un atliek vien savilkt jostu un ciest. Ekonomistam savukārt jādomā, kā radīt naudu, lai radītu darbu. Mūsdienu finanšu pasaule ir aizgājusi vēl tālāk, un tajā naudu rada nevis darbs, bet manipulācijas. Nauda tiek radīta burtiski ne no kā. Tāpat kā jebkurā nozarē – medicīnā, farmakoloģijā, IT, arī finanšu jomā tehnoloģijas strauji attīstās un konkurences cīņā uzvar tie, kas izgudro arvien ko jaunu. Globālajai finanšu sistēmai treknos gadus ilgstoši nodrošināja derivatīvu jeb atvasināto vērtspapīru plaša ieviešana, kas ļāva radīt arvien jaunu un jaunu naudu. Nav mūsu uzdevums noskaidrot, vai tas ir labi vai slikti. Tā vienkārši ir realitāte, ar ko jāsadzīvo.
Turēšanās pie arhaiskiem aizspriedumiem un sadzīviskas naudas izpratnes ekonomistam ir tas pats, kas rakstniekam lepnums, ka viņš savus darbus raksta ar pildspalvu vai aizpērnā gadsimta Remington rakstāmmašīnu. Kaut kāds šarms jau tur ir. Tāpat kā vecajās Miltona Frīdmena monetārisma teorijās, kas tik tuvas sirdij Godmanim, Repšem, Dombrovskim un Rimšēvičam. Ne velti minu šos četrus atslēgas uzvārdus. Ir pilnīgi absurdi nosodīt kādu no šā četrinieka un celt debesīs citu. Visi viņi ir īstenojuši un īsteno vienu un to pašu ekonomisko politiku, no ģenerālās līnijas neatkāpjoties ne soli.
Mūsdienās par šīm atpalikušajām ekonomiskajām teorijām New York Times slejās regulāri pavīpsnā Nobela prēmijas laureāts ekonomikā Pols Krūgmens. Rakstā Mīts par jostas savilkšanu viņš Latviju un Igauniju ironiski dēvē par uzcītīgākajiem zaldātiem, kuri savu ekonomiku apcirpšanā un bezdarba veicināšanā ir parādījuši vēl lielāku dedzību par Islandi. Vēl kritiskāks ir cits Nobela prēmijas laureāts Džozefs Stiglics, kura vadītais Ekonomikas un politikas pētījumu centrs veicis plašu pētījumu – Latvijas recesija: Maksa par sakārtošanu ar iekšējās devalvācijas metodi. Secinājumi graujoši. Tika izvēlēts vissliktākais krīzes pārvarēšanas plāns, kā rezultātā ekonomika divos gados ir sašaurinājusies par gandrīz 30%, savukārt valdības parāds pieaudzis no 7,9% no IKP 2007. gadā līdz prognozētajiem 89% 2014. gadā. Respektīvi, parāds pieaudzis milzīgos apmēros, vienlaikus ekonomikai samazinoties vairāk nekā jebkad pasaulē kopš 1929.–1933. gada Lielās depresijas laikiem.
Atbilstoši Latvijā valdošajiem sadzīviskajiem priekšstatiem par ekonomiku viss ir pareizi. Treknajos gados nepelnīti labi dzīvojām, tagad ir jāatgriežas tajā līmenī, kādu patiesībā esam pelnījuši. Tieši uz šādu primitīvu ekonomisko procesu izpratni balstījās ASV prezidents Herberts Hūvers, kurš Lielās depresijas laikā īstenoja tādu pašu iekšējās devalvācijas politiku. Hūveru saistībā ar Latviju piemin arī Krūgmens. Šodien ekonomikas vēsturniekiem liekas neparasti, ka 1932. gada prezidenta vēlēšanās Franklins Delano Rūzvelts tikai ar minimālu pārsvaru uzvarēja savu konservatīvi ietiepīgo oponentu. Tiesa, redzot, cik ļoti Latvijā sabiedrība kopumā atbalsta Dombrovska, Godmaņa, Rimšēviča kursu, jābrīnās, velkot paralēles par sabiedrības noskaņojumu toreiz ASV un tagad Latvijā, ka Rūzvelts vispār uzvarēja. Acīmredzot amerikāņi pirms 80 gadiem bija atvērtāki ekonomikas jauninājumiem nekā latvieši tagad.
Ticība šīm arhaiskajām teorijām balstās uz pārliecību, ka eksistē kaut kāds konstants un objektīvs līmenis, kādā attiecīgā sabiedrība ir pelnījusi dzīvot. Patiesībā, ja Grieķijā vai Portugālē cilvēki saņem vairāk nekā Latvijā vai Ķīnā, tas vēl nenozīmē, ka viņi vairāk strādā. Ir daudzi un dažādi instrumenti, ar kuriem ekonomiskos procesus, tai skaitā iedzīvotāju labklājību, var būtiski ietekmēt. Latvija ir izvēlējusies mūsdienu pasaulei neraksturīgi arhaisku taisnvirziena ceļu, kas ASV ievilka dziļākajā ekonomiskajā krīzē to vēsturē (1929.–1933. g. krīze) un Argentīnu ciešanu desmitgadē (1992.–2002. g.).
Rodas jautājums – kāpēc? Kam tas ir izdevīgi? Atbildi uz to sniedz aģentūra Bloomberg, kas, vērtējot SVF politiku, norāda, ka SVF iejaukšanās dēļ cieš vietējie iedzīvotāji, bet ārvalstu investori un tiem pietuvinātas vietējās elites gūst labumu. Atcerēsimies, kādi bija un joprojām ir Godmaņa un Dombrovska valdību galvenie virsuzdevumi, kuriem pakļauti visi pārējie. Vai bezdarba noturēšana saprātīgā līmenī? Vai iedzīvotāju ienākumu nesamazināšana? Vai iedzīvotāju izceļošanas apturēšana? Nē. Finanšu stabilitātes nodrošināšana.
Galvenais bija nodrošināt, lai bankas izietu no krīzes ar minimāliem zaudējumiem. Skaidrs, ka neviena sabiedrība šādu valdības uzdevumu neakceptētu, tāpēc tika radīta pasaka par to, ka, neglābjot bankas, vislielākie cietēji būšot mazie cilvēki. Un cilvēki noticēja, ka, krasi samazinot ienākumus, reģistrējoties par bezdarbnieku vai emigrējot, viņi nes cēlu upuri Latvijas ilgtspējīgas attīstības vārdā. Var apbrīnot cinismu, ar kādu Godmanis, Dombovskis un banku angažētie eksperti šīs blēņas iebaroja tautai. Kā tas iespējams? Elementāri. Pastāv divas ekonomikas. Viena moderna, kurā dzīvo bankas un finanšu oligarhija, un otra – arhaiska, kura tiek uzspiesta tautām, kas neprot pašas par sevi pastāvēt.