Ja sudraba lietas ilgstoši tur atvilktnē un regulāri nespodrina, tad tās apsūbē. Somerseta Moema romānā Teātris, pēc kura motīviem Jānis Streičs uzņēma tāda paša nosaukuma filmu, galvenā varone Džūlija Lamberte saka: «Jo lielāks aktieris, jo ilgāka pauze.»
Nav šaubu, ka bijusī valsts galvenā kontroliere Inguna Sudraba vadījās pēc šīs angļu rakstnieka nemirstīgās atziņas. Un iekrita. Lai izturētu tik ilgu pauzi, kādu mēģināja izturēt Sudraba, gandrīz gadu izvairoties no atbildēm par savu politisko nākotni, jābūt ģeniālam aktierim. Trešdien atklājās, ka Sudraba par politiskā teātra primadonnu neder.
Trešdiena Latvijas politiskajai elitei atnesa ne vien šoku par premjera Valda Dombrovska negaidīto demisiju, bet arī dziļu atvieglojuma sajūtu par Ingunas Sudrabas neveiksmīgo uznācienu. Sudraba šim uznācienam bija gatavojusies ilgi un acīmredzami pārdega. Iespējams, aiz uztraukuma pat nakti pirms gaidāmās preses konferences nebija lāgā gulējusi, par ko liecina vājuma brīdis (ģībonis) tās laikā. Šai bezmiega naktī Sudraba droši vien domās pārcilāja visdažādākos iespējamos notikumu attīstības scenārijus, bet pat vissliktākajā nevarēja paredzēt to, kas notika.
Līdz trešdienas pusdienas laikam Sudraba bija vienīgā politiskā atombumba, kura vēl nebija sprāgusi. Politikas kuluāros lēsa, cik liela ir šīs bumbas jauda un kādi varētu būt postījumi, tai sprāgstot. Minējumi bija politiskajai elitei neiepriecinoši. Sabiedriskās domas aptaujas liecināja, ka politiskajam spēkam, kuru vadītu Inguna Sudraba, nākamajās Saeimas vēlēšanās būtu lielas iespējas aizslaucīt politikas pagultē daudzus šobrīd ietekmīgus spēkus.
Taču trešdien zvaigznes bija sastājušās Sudrabai neveiksmīgi. Tiesa, ne bez pašas līdzdalības. Var saprast, ka preses konferences telpas Arhitektu namā Sudraba jau bija sarunājusi iepriekš un iepriekš daudz kas tika saplānots, bet... Rīkot jauna politiskā spēka prezentāciju dienā, kad notiek trīs Zolitūdes traģēdijas glābēju bēres, nudien nav prāta darbs. Ja reiz ir iecerēts nopietns jauna politiskā spēka pieteikums, tad visu varēja pārcelt uz citu dienu vai vēl labāk – nedēļu.
Sudrabas uznāciens bija iecerēts kā Žannas d’Arkas parādīšanās baltā zirgā Orleānas galvenajā laukumā pirms izšķirīgā uzbrukuma britu iebrucējiem. Taču, iejājot laukumā, viņa ieraudzīja, ka gaidītā sagaidītāju pūļa vietā laukums ir tukšs. Sabiedrības uzmanība bija piesaistīta tajā pašā laikā notikušajai premjera demisijai. Krītošā Dombrovska valdība pilnībā nospieda par politisko lidmašīnu bāzes kuģi uzskatīto Ingunas Sudrabas politisko tēlu. Šis kuģis, uz kura klāja ne viens vien redzēja sapulcējamies visu nācijas eliti, izrādījās vien kartona mulāža. Apzinoties šo savu politisko katastrofu, Sudraba paģība, un šis ģībonis krasi konfrontēja ar viņas tautā izsapņoto valsts un tautas glābējas tēlu.
Un tomēr... Vai var uzskatīt, ka Sudrabas zvaigzne ir norietējusi tā arī lāgā neuzlēkusi? Jādomā, ka ne. Tas, ka Sudrabas pieteikums nesanāca tik spožs, kā viņa pati būtu gribējusi, ir pusbēda. Diemžēl arī viņas vēstījums sabiedrībai bija ļoti miglains un politiski izplūdis. Galu galā, mēs taču visi esam par valsti, kurā dzīvotu laimīgi cilvēki. Kā to sasniegt? Un, galvenais, ar kādām metodēm? Tautas kustība ir laba lieta, bet, lai šo kustību iekustinātu, nepieciešami sabiedrībā autoritatīvi cilvēki ar skaidri nospraustiem mērķiem. Pagaidām šie mērķi ir pārāk neskaidri. Ja Sudraba grib patiešām būt par vērā ņemamu politisku figūru, tad viņai jāatmet šī lidināšanās pa mākoņiem. Skaidri jāformulē savs politiskais uzstādījums un jāorganizē konkrēts politiskais spēks, ar kuru iet uz vēlēšanām. Aptuvenības un ezotēriska spriedelēšana politikā neder. Ir jārīkojas, un tikai tā Sudraba var pierādīt, ka sūbējums ir bijis vien virspusējs.